Mūžīgais ziemotājs
Stārķu ligzdā viņi bija divi. Izšķīlās jūnija sākumā un vecāku sargāti un
auklēti, ar katru nākamo dienu pieņēmās spēkā un svarā. Pēc nepilniem diviem
mēnešiem jau izmēģināja pirmā lidojuma saldeno garšu un spārnus bērnišķīgi
vicinot aplidoja ligzdai, kura atrodas elektrolīnijas staba galā. Šķita, ka
viss tikai sāksies un dzīve būs gara….
Liktenis vienam no jaunajiem stārķiem bija lēmis citādi. Karstas augusta
dienas pēcpusdienā abi jaunie stārķi atstāja ligzdu un piezemējās tuvējā pļavā.
Nopļauto lauku šķērsoja tā pati elektrolīnija, kur uz viena no stabiem atradās
arī jaunuļu ligzda. Pēc neliela brīža ligzdā atgriezās viens no vecajiem
stārķiem un klabinot aicināja jaunos uz ligzdu. Abi brašuļi steigšus cēlās
gaisā un devās uz ligzdu, kas no viņiem atradās saules pusē. Kā jau bērniem,
kas steidzas pie vecākiem, arī jaunajiem stārķiem prātā bija tikai viens – būt
ligzdā…
…bet ligzdā pie mātes atgriezās tikai viens no viņiem… Otrs,
elektrolīnijas vados sapinies, pēc brīža iekrita pļavā ar izdzēstu dzīvības
liesmu… Vecais stārķis redzēja notiekošo un ilgi vēroja jaunā stārķa nedzīvo
ķermeni. Iespējams, viņš nesaprata kas noticis, bet to, ka trūkst viņa bērna,
to gan viņš sajuta…
Palicis vienatnē, otrs jaunais stārķis vairākas dienas neatstāja ligzdu
un skuma. Pēc nedēļas kādā no saulainajiem augusta rītiem, virs vietas, kur
bija aizgājis mūžībā jaunais stārķis, riņķoja vairāki svēteļi, kuriem
pievienojās arī skumstošais stārķēns. Veidojot saules apļus, viņi cēlās augstāk
un augstāk, līdz aizlidoja dienvidu virzienā. Un tikai lejā, tur tālu lejā, vēl
zaļojošajā laukā palika Viņš – Mūžīgais ziemotājs…