Gladiola un Ķirbis
Viņi ir tik atšķirīgi, divi no dažādām pasaulēm. Citi augi dārzā par
viņiem smejas. Tumši sarkanajām dālijām, kurām skauž gladiolas zobeniem
līdzīgās lapas un krāšņie sarkansārtie ziedi, šo dēvē par dejotāju, kurai tik
vien prāta, kā apjūsmot pašai sevi. Savukārt margrietiņas, naktsvijolītes un
asteres ķirbi sauc par „dārza zaļo pitonu”, kurš rāpo kā tārps un taustās, lai
tik kādu nospiestu. Visi viņus aprunāja līdz brīdim, kamēr notika kaut kas
neredzēts….
Ķirbis un gladiola kopš maija pirmajām dienām auga vienas dobes katrs
savā galā. Dienām ejot starp viņiem kā nepārvarama siena salapoja un uzziedēja
dažādi augi. Viņi auga katrs savā pasaulē ar skatu uz sauli. Kaut kur vasaras
vidū, ķirbis atmeta tieksmi uz saulaino dienvidu pusi un pēkšņi pagriezās uz
ziemeļiem… Tur, dobes ziemeļu pusē, virs citām dārza iemītniecēm sāka zelt
gladiolas ziedu vārpa. Jo dienas, jo ķirbis kļuva nevaldāmāks. Kāpjot pār
citiem dārza augiem, tas ar savām zaļajām saitēm sasēja aušīgos smējējus un
turpināja ceļu pretēji dārza iemītnieku loģiskajai domāšanai.
Dārza iemītnieki šo savādo ķirbja tieksmi sāka izprast tikai tad, kad
gladiola kādā no augusta rītiem sāka atvērt savus krāšņi sarkanos ziedus.
Tobrīd ķirbis, neievērojot dārza likumus un tikumus, bija pārkāpis pār
margrietiņām un citām gladiolām, lai rīta agrumā satiktos tikai ar savu
vienīgo, sarkansārto gladiolu… Līdz ar saules stariem viņš cēli un svētbijīgi
tuvojās savai dārza karalienei, lai pieglaustos un apskāvies iegrimtu tās
burvīgo ziedu atvarā. Viņš bija mērojis tālu ceļu, kas vijās caur dažnedažādiem
kairinājumiem un aicinājumiem, bet tas neizmainīja viņa mērķa virzību. Dārza
saimnieks viņu mēģināja pagriezt uz citu pusi, bet viņš nepadevās. Katru nakti
viņš atgriezās uz takas, kas veda viņu pie vienīgās – sarkansārtās Gladiolas.
Beidzot viņš ir pieskāries ziedu maigajām lūpām… Ar zaļo roku maigajiem
pirkstiem apvijies Gladiolas viduklim piekļāvās ziediem, lai nākamajā naktī
Gladiolai ziedu ausī iečukstētu – es Tevi mīlu…
Vēl bija jāpaciešas un priekšā vēl bija vakars, lai savai mīļotajai
pateiktu šajā vasarā izauklētās pasakas vārdus. Bet vakari, augusta vakari ir
nežēlīgi. Saulrietā atnāca cits… Vakara saules staros iemirdzējās zobena
tērauda asmens un ass cirtiens atšķēla veselu pasauli. Svešu roku ņemts no Ķirbja
zaļajiem pirkstiem izlocījās Gladiolas viduklis un ziedu atvaros salija vakara
saule. Ķirbi pārņēma neizsakāma zaudējuma trīsas un bezpalīdzīgi galvu nokāris
tas atslīga pret vietu, kur no viņa rokām nozaga Mīlestību…