Vilis Bukšs
*Betijai
Atbildes
Kā Jūs sākāt pētīt ticējumus?
Tas bija tālā bērnībā, kad ar
lielu interesi klausījos vecmāmuļas stāstus par dabu, dabas parādībām un tobrīd
daudzām, priekš manis neizskaidrojamām lietām. Es uzticējos vecmāmuļai un
ticēju viņas nostāstiem. Vēlāk, jaunībā, sāku meklēt atbildes un stāstītā
ticamību salīdzināju ar notikumiem dabā. Tas, savukārt, bija pamudinājums
lūkoties tālāk un dziļāk.
Kāpēc Jūs sākāt? (Kāds ieteica, pamudināja?)
Es jau kopš mazotnes biju tāds
dīvainis, kuru mūždien vilināja apvārsnis… Viss noslēpumainais man šķita
pievilcīgs. Vecmāmuļa bija tas cilvēks, kas priekš manis īstajā laikā un vietā
aicināja neapstāties ceļā uz mūždien bēgušo apvārsni…
Kad Jūs sākāt? (Kāds bija pats sākums?)
Trīs pārdzīvojuma brīži bērnībā
bija iegansts, kas lika meklēt atbildes uz jautājumiem „Kāpēc?” un „Kas tas
ir?”. Viens, kad nogalināju
vardulēnu un pēc izdarītā veselu dienu un vairāk, raudāju… Turpmāk savā dzīvē
esmu centies izglābt tūkstošiem kurkulēnu, bet izdarītā vainas apziņa mani
neatstāj vēl šobrīd. Otrs, kad
aizelsies skrēju pie vecmāmuļas, lai paziņotu, ka tuvējā ūdens peļķē iekritis
mēness… Kad atklājās, ka tas bija tikai gaisa burbulis ūdenī, es nokaunējos un
ar nokārtu galvu stāvēju pie nenotikušā brīnuma. Tobrīd dziļi krūtīs kaut kas
aicināja pacelt galvu un pavērties mākoņos. Tur es redzēju „skrejošu sauli”… Trešais, kad tante salauza manas
„brīnumnūjiņas”… Tās bija man kā adatas, ar kurām adīju savu sapņu un fantāziju
pasauli. Vēlāk „brīnumnūjiņas” nomainīja bumbiņas, kuras arī šodien palīdz man
būvēt manu pasauli.
Kad un kāpēc sāka prognozēt laiku pēc ticējumiem?
Kad sāku visu ierakstīt
dienasgrāmatās, tad izmantoju arī ticējumus. Pirmie ieraksti dienasgrāmatās
tapa 1975., 1976. gadā. Meklējot likumsakarības, ticējumi un vecmāmuļas
teiktais bija tas, ar ko pārbaudīju un vadījos.
Vai laika prognozēšanu sākāt uzreiz vai arī sākumā vienkārši pētījāt
ticējumus?
Ticējumi pēc savas būtības jau
ietver nākotnes redzējumu. Sekojot ticējumam, savā iztēlē neapzināti veidojas rītdienas
ainiņas. Tur jau tā ticējumu burvība, ka tajos paslēpta iespējamā nākotne.
Kur Jūs iegūstat ticējumus?
Par pamatu bija vecmāmuļas
stāstītais un viss cits, ko jaunībā dabūju vecos kalendāros un nostāstu
grāmatās. Vēlāk un arī šobrīd ieklausos sirmos vīriņos un sieviņās. Protams,
sekoju ne tikai mūsu tautas ticējumiem, bet arī mūsu kaimiņu tautu rakstītajam
un mutvārdos teiktajam.
Cik daudz ticējumu Jums ir?
Ja godīgi, tad neesmu skaitījis.
Ja gadā ir 365, 366 dienas, tad katrai dienai ir vismaz viens ticējums gan par
laika apstākļiem, gan kā derīgs padoms un es teiktu, arī likums. Izmantoju
atbilstoši apstākļiem.
Cik ilgu laiku jau Jūs ar to nodarbojaties?
Kopš pagājušā gadsimta
septiņdesmito gadu vidus. Toreiz mācījos Smiltenes lauksaimniecības tehnikumā
un tad arī radās dziļāka interese par notiekošajiem procesiem dabā un uz mūsu
mīļās planētas Zeme. Arī vecmāmuļa vēl bija dzīvs piemērs.
Cik liela ir ticamība ticējumiem?
Ja tic, tad liela! Mūsu senči tam
ticēja un tāpēc arī izdzīvoja caur gadu tūkstošiem. Protams, ja cilvēks netic,
tad nav jēgas velti nopūlēties ar to, kam netic.
Vai ticējumi ir precīzi?
Ticējumi nepieder pie precīzajām
zinātnēm. Ticējumu saknes senas un slēpjas mutvārdos. Ticējumi ir pamats, uz ko
balstās sentēvu dzīves gudrība. Pierādījums tam esam mēs, pēcnācēji. Vai mēs ar
precīzajām zinātnēm spēsim saviem pēctečiem nodrošināt drošu nākotni, tas ir
jautājums…
Vai Jūs pats tiem ticat?
Ticu. Ja neticētu, tad
neizmantotu un nesekotu.
Kas, jūsuprāt, ir precīzāk- ticējumi un novērojumi vai meteoroloģiskās
ziņas?
Ticējumi, kā iepriekš teicu,
nepieder pie precīzajām zinātnēm. Meteoroloģijas, klimatoloģijas un daudzu citu
zinātņu, kas nodarbojas ar laika apstākļu un klimata pētīšanu, pamatā ir
matemātika. Tā ir precizitātes mēraukla. Dinamiskai pasaulei ar mūsdienīgām
tehnoloģijām ir nepieciešamas precīzas zināšanas. Ticējumos iespējamība ir ar
plašu vērienu, bet meteoroloģijā ar šauru un konkrētu. Līdz ar to ticējumi
paredz notikumu attīstības virzienus tālākā nākotnē. Protams, ir ticējumi, kas
paredz notikumus arī tuvākā laika posmā. Lielākoties tie ir derīgu padomu
veidā.
Vai Jūs skatāties un pētāt pēc mūsdienu laika skaitīšanas sistēmas vai
arī pēc senlatviešu laika ievērojot citādāku laiku un tradīcijas? (skat.
pielikumu „Senais laiks”)
Izmantoju gan vienu gan otru.
Cenšos aplūkot no visām pusēm. Būtība viena un tā pati, lai arī „laiku”
sadalījums un nosaukumi ir dažādi. Piemēram. Mana vecmāmuļa laiku no oktobra
vidus līdz Ziemassvētkiem sauca par Vilku laiku. Bet laiku no Lieldienām
(kristiešu) līdz Jāņiem, par Cielavas laiku.
Vai cilvēki uzticas Jūsu novērojumiem un prognozēm?
Dažādi. Ir kas uzticas, ir kas
pasmīkņā. Tāda tā cilvēka daba… Es cenšos sekot senču tradīcijām un mani
novērojumi un paredzējumi ir vienas un tās pašas lietas cits redzējums.
Kādas ir sajūtas, kad kāda laika prognoze piepildās?
Aizeju pie kāda no kokiem,
papliķēju pa stumbru un saku: Es tikai Tavs padevīgais kalps Dabas Māte!
Vai ir cilvēki, kas patstāvīgi gaida jūsu prognozējumus? ( Savs „fanu
pulks”?)
Mājās – sieva. Darbavietā
bibliotēkā – kolēģi. Protams, vienmēr interesanti paskatīties uz kādu lietu no
cita skatu punkta, it īpaši uz tādu, kā laika apstākļi…
Vai ir saņemts cilvēku atbalsts/labas atsauksmes /sajūsma?
Daudzreiz! Jūtu, ka cilvēki
gandarīti un tas mani iepriecina. Prieks, ja cilvēkiem pozitīvas emocijas!
Vai ir saņemtas negatīvas atsauksmes/noraidījums?
Tās arī vajadzīgas, lai saprastu,
ka nekas nav pabeigts un cilvēks nav Dievs.
Kā Jūs praktiski veicat darbu? (Vai Jūs mēdzat izbraukt ārpus
valsts/pilsētas, lai vērotu laiku? Vai ir kāda cita iesaistīta persona? Vai Jūs
laiku precīzi pierakstāt katru dienu?)
Gandrīz katru dienu veicu
ierakstus savā dienasgrāmatā. Nedēļā vismaz reizi, pavasaros un rudeņos biežāk,
eju dabas un laika vērojumu ceļojumos. Mana ceļa garums, atkarībā no laika
apstākļiem, 14 līdz 18 kilometri.
Nereti ir reizes, kad aprunājos ar vietējiem, kurus arī interesē procesi dabā.
It īpaši ar putnu vērotājiem un tāpat arī ar biškopjiem un medniekiem. Daži laika
un dabas vērotāji paši zvana un stāsta savus vērojumus.
Vai Jums pašam patīk tas ko jūs darāt?
Tas ir manās asinīs un ar to es
dzīvoju! Nevar darīt to, kas nepatīk. Man šķiet, ka esmu ceļa, kurš nekad
nebeigsies, sākumā. Ceļa, kurš ir brīnumu un pārsteigumu pilns. Šeit mans
ceļvedis ir jaunībā paša sacerēta divrinde: „Ir tikai Ceļš, ceļš bezgalīgs… No
šā brīža, šīs vietas pie sava es mūžīgi…”
Kāda ir Jūsu pieredze un ko Jūs man kā iesācējai varētu ieteikt?
Ja Jums, Betija, sirsniņā deg
karsta vēlme ieskatīties Dabas Dvēselē, tad neliedz dzirkstelei noslāpt, bet
droši ej. Tad, kad pirmo reizi es atstāju savas dzimtās mājas un braucu
mācīties uz citu skolu, mani uzmundrinot vecmāmuļa teica: Lai vilki gaudo, lai vēji pūš, mans bērns, Tev jāiet!
Novēlu arī Tev, Betija, iet ceļu, kas aicina!