*Marts
Vilis Bukšs
*Tev
Martā
9. martā apreibu no ziemas piedāvājuma un mielojos ar ziemas gardumu tā, it kā deviņas stundas ēstu saldējuma torti ar riekstiem, rozīnēm, medu un šokolādi…
Vakar, 9. martā, neilgi pēc saullēkta uzāvu slēpju zābakus un uzkāpis uz slēpēm devos 9 stundu slēpojumā pa sērsnainajiem marta sniega laukiem, upēm un upītēm, mežmalām un purvmalām. To prieku, ko sniedz marta saule, debess zilgums un žilbinoši baltais sniegs, var izjust tikai un tikai ziemas izskaņas un pavasara ieskaņas sadursmē. Šis ir laiks, kad saule vēl nevar, bet ledus un sniegs vēl negrib būt izkausētiem… Tieši šajā ziemas un pavasara strīdā arī paslēpies skaistums un kārdinājums, ko sniedz tikai marts…
Šajās 9 stundās, pirms nokāpu no slēpēm, gan izskrējos pa vilka pēdām, gan meža pīles vēroju, kuras var uzskatīt par pirmajiem gājputniem austrumu pierobežā. Pēdas un nospiedumi sniegā liecina, ka lapsām un zaķiem sācies mīlas rotaļu laiks, bet ūdriem slidkalniņi ir īstas izpriecu vietas.
Mājās atgriezos krietni pēc saulrieta. Slēpojot pa Viļakas ezera sniegaino ledu gar ezera saliņas vecajām pilsdrupām, pavēros zvaigžņotajās marta debesīs un it kā neviļus atmiņā atausa sens, bērnībā stāstīts vecmāmuļas stāsts. Vēstījums par Martu, kurš Pavasara mīlas apreibināts skrien debesīs dimanta graudus sijādams, bet spēku zaudējis sniedz sietiņu tālāk – sulu mēnesim Aprīlim…