Vilis Bukšs
*Ilzes dienā
Vilkatis
27. janvāra nakts otrajā stundā, kad Viļakas nomales mazajā ieliņā termometrs pie vecā šķūnīša rādīja -20 un debesīs mirdzēja janvāra zvaigznes, pa sniegaino sānielu klīda vietējais mēnessbrālis. Viņam ir konkrēts vārds un uzvārds. Kādreiz Viļakas tuvumā viņam bija savas mājas, kur tagad spalgajās ziemas naktīs vienīgā dzīvība lauskis… Iepriekšējo gadu aukstās ziemas viņš pavadīja vietējā sociālās aprūpes mājā, bet šoziem, siltā ziemas sākuma iedrošināts, nolēma klīst. Ir viņam pajumte pie līdzīga likteņa bērna, bet tam šoziem nav malkas un arī elektroenerģijas padeve atslēgta. Tā viņš pagājušajā naktī, lai sasildītos, maldījās apkārt un ik pa laika sprīdim raudzījās saltajās zvaigznēs…
Brīdi vēlāk, pēc minūtēm desmit, varbūt piecpadsmit, no tumsas, kur aizgāja klaidonis, iznira pelēks… vilks! Es nekļūdījos, tas tiešām bija vilks. Pieļauju, ka šis vientuļnieks atskrēja no ezera puses, bet vietējais staigulis devās pretējā virzienā, tur kur ieliņas izgaismotas. Teikt, ka tas nebija vilks, es nevaru, jo šo dzīvnieku savvaļā esmu redzējis vairākkārt. Viļakas nomaļu ieliņās šis plēsoņa manīts arī 1996. gadā un 1985. gada aukstajā ziemā. Protams, tie kaķi un suņuki, kas nereti pazūd aukstajā gadalaikā, ir šo pelēču ziņā…
Interesanti, ka šādās reizēs, manas vecmāmuļas bērnības tālajos laikos Meirovā, tapa nostāsti par vilkačiem… Arī tad bija savi saules un mēness brāļi, kuri klaiņoja un staigāja apkārt. Arī vilku bija vairāk un ja tāds klaidonis pazūd naktī un pēc mirkļa parādās vientuļš vilks, tad atzinums viens, tas nav nekas cits, tas ir tikai vilkatis…