Vilis Bukšs
*Tev
Ezītis sniegā
Pagājušās (13. janvāra) nakts vējainajā siltuma vilnī, kad Viļakā nakts trešajā stundā bija +5 grādi, strauji kusa un krietni saruka iepriekšējās dienās uzsnigušā sniega sega. Nakts siltums ne tikai kausēja sniegu, bet pamodināja arī ziemas guļā aizgājušo ezīti…
Šorīt viļacēnietis Vladimirs Serebreņickis svaigajā sniegā pamanīja smalkas pēdas un pavēries pēdu aiziešanas virzienā ieraudzīja pa balto sniedziņu kunkuļojušu ežuku… Ezītis bija devies uz Ziedu ielā dzīvojošās Vivinas Kudures mājas pagalmu un protams, saimniece to sagaidīja. Jau pēc brīža viņa tam priekšā nolika šķīvīti ar baltu, siltu pieniņu, kuru vasarīgais ziemas viesis labprāt nogaršoja. Sasveicinājies ar māju suņukiem, adatainais kamolītis turpināja ceļu un iespējams, ka meklēs labāku ziemošanas vietu, lai viltīgie šīs ziemas atkušņi šo netracinātu ar kārdinošiem pavasara smaidiem…
Vladimiram Serebreņickim, kas pats ir mednieks un dabas mīļotājs, šā rīta ciemiņš ir pārsteigums. Viņš saka: „Tā ir Dabas dāvana Vecā Jaunā gada priekšvakarā! Tādu brīnumu savos 60 gados es neatceros.” Vivinai Kudurei, kurai Ziedu ielas dārzā rudeņos ābeles uzzied un pavasaros vēl ledū un sniegā pirmais stārķis ierodas, ezītis sniegā arī ir pārsteigums. „Tas ir tas pats ežuks, kurš arī vasarā nāk un mielojas ar manis atstātiem gardumiem… Tagad, kā pamodās, tā kātoja uz manu pagalmu. Varbūt šķita, ka tikai kārtējā vasaras nakts…”, – smejas Vivina.
Zīmīgi arī tas, ka ezis ir Viļakas pilsētas ģerbonī. Iespējams, pilsētas simbols apliecina tikai to, ka tas vienmēr ir nomodā par savu karaļvalsti…