Vilis Bukšs
***sev
Šodien mani apciemoja Viņš. Kopš februāra svaidījās pa pasauli un vakar atgriezās Latvijā. Šķiet, ka desmit mēneši, kurus Viņš pavadīja ārpus Latvijas, šim dzīvi tikai saldinājuši… Brašs un varens Viņš nostājās manā priekšā un pastiepis roku sveicienam, noteica: – Ak, Dievs! Dzīve Latvijā tevi ir galīgi sabeigusi un nebrīnīšos, ja vēl pēc desmit mēnešiem tavā rokā trīsuļos vairs tikai senču sirdspukstu savārdzis atspīdums.
No Viņa dzīvesprieka un enerģijas apstulbis aizmirsu piedāvāt šim apsēsties, bet Viņš, pirms paspēju kaut ko bilst, iekrita datorkrēslā un nolauza atgāzni… Es centos vēl labot, bet pieceļoties, spēkpilnais vīrietis salauza arī roku balstu…
Manam paziņam paspruka tādi smiekli, ka šis, krūtis pieturot, kas raustījās kā lapa vējā, iegāzās blakus krēslā. Krēsls gan izturēja, bet kaut kā nelāgi nosprakšķēja. Tagad Viņš rēca ne pa jokam un smieklus valdīdams, no džinsu jakas iekškabatas izņēmis maku un to atvēris, man atskaitīja 30 eiro… – Tas tev par Latvija mantas bojāšanu!… Tad izņēma 50 latu naudas zīmi, sniedza man un vēlēja, – Lai vismaz Vecais Jaunais gads Tev atnes smaidu tavās no Latvijas dzīves nogurušajās acīs! Patriot…