Vilis Bukšs
*Tēviem
SĀPE
Vecajā ābeļdārzā nocirstas divas ābelītes un trešā ar visiem ābolīšiem… Jāņogu krūms, kas vēl pagājušajā vasarā dāvāja sarkanu lielogu ķekarus, nogriezts līdz saknēm… Tāpat jaunie ķirškoki, bet kastanis zaudēja stiprākos ziemeļu zarus… Ozoliņš zemzaris, apcirpts no dienvidpuses, bet sīpoliņam noplēsts kuplākais zars…
Vēlā novembra vakarā savu Sāpi izstāstīju varenajam Birznieku ozolam. Piekļāvos tā stiprajam stumbram un ar pirkstiem iekrampējos tā raupjajā mizā… Kā mazs puika, kas raudādams, tēva biksēs ieķēries, cenšas dabūt vienīgo un pareizo atbildi uz bērna jautājumu, tā es, ozolam piespiedies iekliedzos, – Kāpēc, tā!?… Kāpēc jāiet bojā tiem, kas sevi nevar aizsargāt?! Kāpēc tiem, kurus senči stādīja, atņem pavasari?… Kāpēc!???
Ozols klusēja un tikai tā stiprajos zaros nemierīgs šalca dienvidu vējš… Mākoņiem pašķiroties skumji smaidīja bāls mēness un kaut kādas dīvainas ozola Dvēseles trīsas no saknēm kāpa augšup pa stumbru… Es pavēros debesīs un tur, ozola galotnē, kā dimanti mirdzēja novembra zvaigznes. Mans kliedziens, – Kāpēc?!, atbalsojās tuvējā mežā un sirmajai sentēvu eglei, kā asaras, nokrita čiekuri…