Vilis Bukšs
*zīlītei
Rīta tēja
Šorīt aiz loga vējš stenēdams pūta vecajā skārda caurulē un nevērīgi mētāja kļavas zaru, kurā vēl stūrgalvīgi turējās pēdējā dzeltenā lapa. Ķērca tikko pamodies krauķu un kovārņu bars, bet lietus lāses, pret loga stiklu atsitušās, lauzītās līnijās tecēja lejup. Uz galda kūpēja karsta liepziedu – piparmētru tējas krūze un noskaņojies vējaina rīta vērojumam, biju nobriedis tējas dzeršanai.
Krūze jau bija pacelta un medaini rūgtena aroma apvējots, to griežot virzīju tuvāk lūpām. Un tad, tad loga rūtī klauvēja zīlīte… Es neapzināti strauji piegrūdu krūzi pie lūpām un ierāvu dziļu karstas tējas malku. Tas bija mirklis, bet šis mirklis stiepās kā stunda… Mutē apvēlās un pa rīkli aizskrēja karsta uguns lodīte, aiz sevis atstājot deguma risi, kas krūtīs griezdamās dūra un kveldēja. Kad attapos un ieelpoju, pavēros logā. Tur joprojām klaudzināja zīlīte un uz mirkli apstājusies, vērīgi lūkojās uz manu pusi. Ak, vērotāja, – nodomāju. Es šorīt no vērotāja esmu kļuvis par vērojamo, par vērojumu mazputniņam…
Vējš turpinot pūst savā stabulē, visā nopietnībā ķērās pie pēdējās lapas kļava zarā. Būdams bezspēcīgs noraut, viņš vienkārši to pārplēsa… Zīlīte aizlidoja. Uz galda krūzē kūpēja karsta liepziedu – piparmētru tēja, bet aiz loga, kails zars ar saplēstu lapu un šaipus logam es, ar pārplēstu rīta vērojumu…