*Vecajai Ābelei…
Šorīt jau rīta agrumā, tikko svīda gaisma, Viņš pieklauvēja pie durvīm un ielidoja istabā. Atvēra plaukstu un to piegrūda man pie deguna… "Vai redzi!", – šis iesaucās. "Tikko atvēries ābeļzieds!… Vēl vakar vakarā bija pumpurs, bet šorīt jau dāvana pasaulei!… Tas taču Brīnums!", – Viņš nevarēja nomierināties un ziediņu pats sev pie lūpām pielicis to liegi paijāja…
– Paskaties! Pavēro šīs maigās ziedlapiņas un sirsniņu starp tām… Tur paslēpies ābols un sēklas, bet tajās – jaunas ābeles un vesels ābeļdārzs… Tā ir pasaules būtība – atvērties un izšļākt Dzīvības sēklu…
Viņa monologā, vēl samiegojies, es klausījos veselu stundu, līdz galīgi pamodos un apjautu, ka šī pirmā ābeļzieda dēļ Viņš bija atsteidzies no vāczemes, lai tikai redzētu atveramies pirmo ābeļziedu Viņa tēva stādītajā ābeļdārzā. Tā Viņš dara katru pavasari…