Vilis Bukšs
*laika vērotājam
Šorīt bija neparasta saruna par laiku, kuras dalībnieki bija sirmgalvis, kundze pusmūža gados, es un sētas suns. Apspriešanas tēma bija laika apstākļu paredzēšana garākiem laikposmiem un gadalaikiem.
Kundze pusmūža gados teica, ka neviens pareģis un meteodienests nevar kaut cik jēdzīgi pateikt pat trīs dienas uz priekšu, kur nu vēl trīs nedēļas, mēnešus vai gadus… Viņu nesatrauc tas, kāds laiks būs pēc nedēļas, vai kāds būs pavasaris. Sieviete teica, ka pavasaris viņai sākās ar 8. martu, kad vīrieši viņu atceras. Īpaši, ja viņas vīrs, ar kuru kopā nodzīvoti trīsdesmit gadi, viņai neaizmirst pasniegt, kā pati saka – tuļpanus (tulpes). Neskatoties uz to, ka 8. martā dažreiz snieg un putina, bet citreiz arī sals iekniebj, ziedus saņemot viņa jūtas kā pavasarī…
Vecais vīrietis tam nepiekrita. Pirmkārt, viņam, kā nacionālo partizānu atbalstītājam, nav pieņemami dažādi padomju svētku atkritumi. Otrkārt. Pavasaris viņam sākas tad, kad kļavām sāk tecēt sula. Garākām laika prognozēm viņš uzticas, ja tās pamatotas uz pieredzi un loģiku. Tautas ticējumi, sevišķi tie, kas attaisnojas, arī jāņem vērā. Pavasaris, viņaprāt, būšot ne visai silts. Maijā atkārtosies salnas un sirmgalvim tas ir svarīgi, jo jāsargā bagātais augļu dārzs. Joprojām viņš ir nenogurdināms dārzkopis. Vasara, pēc vecā vīra novērojuma, būšot vēsa un lietaina. Līdzīga 2003. gada vasarai.
Kamēr mēs tā sarunājāmies, garām paskrēja kaimiņu kucīte un mūsu diskusijas dalībnieces, sievietes pusmūža gados, sētas suns ne ar ausi nepakustināja… – Jā… Laikam tā jau ir, ka pavasaris būs vēls, ja kaimiņa kucītei vēl nav sācies kāzu laiks, – kundze nosmējās. – Kur ta viņai var sākties, ja lopu daktere tai atņēma kuņas priekus… Arī problēmas, – atsmēja sirmgalvis. – Tā kā prognozēt laiku, balstoties uz mānīgām lietām, ir riskanti,- vēlreiz, šoreiz no sirds, atsmēja vīrietis.