Vilis Bukšs
laikrakstam "Vaduguns"
Sarkanbaltsarkanais…
Lai mūsu valsts karogs nebūtu „meiteņu brunči”, Latvijā dzīvojošiem tās iedzīvotājiem, vismaz pamatpatiesības par valsts simboliku jāzina. Ne tikai par karogu, bet arī par ģerboni, himnu. Kā to panākt? To nevar panākt ar administratīvām metodēm. Ar administratīvām metodēm var iebaidīt un radīt neīstu sarkanbaltsarkano plandu jūru… Savukārt vienaldzība valsts simbolu jautājumos ir cēlonis nihilismam un aprobežotībai. Valsts simbolikas iedzīvināšana ir pacietīgs izskaidrošanas un laba parauga darbs, kas jāveic ģimenē, skolā un valstī. Bet kā ir dzīvē?…
Dzīvē ir tā, ka tikai retās patriotiski noskaņotās ģimenēs valsts simboli ir svēti un tiem ierādīta goda vieta. Vairumam Latvijas cilvēku šīs lietas ir tikai kā obligāta nodeva valstij vai sabiedrībai, jo pretējā gadījumā par karoga neizlikšanu saņems administratīvo sodu, par himnas nedziedāšanu sabiedrības nosodījumu, bet par ģerboņa neatpazīšanu, kaunu, ka nezina zīmi, kas paša pasei uz vāka…
Nereti dzird iebildumus, ka nav par ko cienīt valsti un tās simbolus, ja valstij tās pilsoņi un iedzīvotāji ir tikai līdzeklis politikāņu un jaunbagātnieku rokās, lai manipulētu ar sabiedrības atbalstu un piesavinātos nacionālās vērtības. Vai nav tā, ka tieši necieņa pret valsti un tās simboliem liek daļai sabiedrības pārdot savus īpašumus ārzemniekiem, vai vienalga kam, ka tik atlec treknāks kumoss un vēlēšanās balsot par tiem pašiem „vēžiem citās kulītēs”. Ir teiciens, ka tas, kam nav intereses par savu dzimtu, nevar būt labs tēva dēls. Tāpat arī par savu valsti un tās simboliem
Protams, valsts nevar neredzēt savus pilsoņus. Manuprāt, valstij ikvienai ģimenei vajadzētu uzdāvināt valsts karogu, himnu, ar tekstu un mūziku, un valsts ģerboni krāsās. Derētu ieviest tradīciju, ka katrs jaundzimušais saņem simbolisku valsts simbolu paketi. Arī skolās valsts simboliem un vispār simbolikai jāatvēl goda vieta, bet stāstījumiem par simboliem jābūt dziļiem, emocionāliem un ar varoņteikām ilustrētiem.
Sarkanbaltsarkanais svētkos un atceres dienās patiesi plīvos tikai tad, kad pilsonim nebūs vienaldzīgs Latvijas zemes pelēkais akmens, cielavas ligzda ar čiepstošo saimi un sirmas māmuļas dāvātais smaids…