***Kāpt debesīs…
Vilis Bukšs
***domājošam
Antivīruss jeb kartupeļu stādāmais laiks
Izmirušā Šļopkīnes ciema mežmalā, 280 km no Rīgas, vēl joprojām dzīvo pēdējais tā iedzimtais Šļopkīnes Onufrijs.
Maijā, jaunā mēnesī, Šļopkīnes Onufrijs ir atkal savā ādā. Pēdējās dienās pa radio par „vīrusu” Onufrijs dzird aizvien mazāk un mazāk. Vecais vīrs ziņas par to, ka interese par „vīrusu” krītas, saprot, jo iet vaļā ābeļzieds un ir īstākais kartupeļu stādāmais laiks. Jauns mēness, pinkuļaini mākoņi, ābeles ziedos un zeme, kad ar pliku dibenu pa vagu var šļūkt, ir labākais laiks, lai pieveiktu „vīrusus” un zemē sabāztu tupeņus. Tikai siltais vējš vēl jāsagaida un tad būs īstais…
Par vēso maiju Onufrijs tikai priecājas, jo vēss lapu mēnesis rudenī arodus piepildīs un bada nebūs… Pirms gadiem piecdesmit tā bija norma, ka maijs bija vēss, bet rudeņos laba raža, saka Onufrijs. Par vēso aprīli un maiju Onufrijam ir savs viedoklis. Šeit viņš saskata „vīrusa pirkstu”, jo krīze samazinājusi cilvēka radīto izmešu daudzumu un daba atgriezusies normas robežās. Viņaprāt, šī baidīšana ar „vīrusu” varētu turpināties, jo tā mēs pakāpeniski atgrieztos pie tā, ko esam sačakarējuši…
Onufrijs šodien ir mutīgs un turpina skaidrot savu viedokli par cilvēka attieksmi pret dabu. Viņš saka, ka šī „vīrusa” priekšvēstnese bijusi zviedru skolniece Grēta Tūnberga. Viņa esot kā mūsdienu mesija, jo nes vēsti par nenovēršamām klimata pārmaiņām. Ja mēs būsim kurli un akli un neieklausīsimies, tad nākotne būs katastrofāla…
Onufrijs ir, un paliek dziesminieks, lai gan par tādu tā arī nekļuva. Arī kartupeļu stādāmajā laikā viņam azotē ir kāda minidzeja:
Skaties un vēro…
jo ir tikai naglas ceļš,
bet esence citur.
Būtība ir mīlēt to, kam dod
un nav svarīgi, ko tu dod,
vai rozi rokā, vai šķēpu sirdī…
Svarīgi ir dot
ar mīlestību…
***Degt saulrietā…