Vilis Bukšs
*Tev
Pagājušajā naktī, laikā no 2.00 līdz 3.00 Viļakas pusē bija pērkona negaiss ar nepārtrauktu zibeņošanu un ilgiem, mīkstiem pērkona rūcieniem. Dažas reizes bija arī spalgs pērkons. Zibeņošanā izgaismojās stipra lietusgāze, kuru pavadīja vidēji brāzmains vējš. Tas viss nāca no dienvidrietumiem un aizgāja ziemeļaustrumu virzienā. Nakts bija silta, ap +20 grādu pēc Celsija. Postījumi nelieli. Dažviet kokiem nolauzti zari, citviet dārzos puķes kapātas…
Stārķu ligzdā vecāki mazuļus paslēpa zem saviem spārniem un šorīt visi spirgti un moži. Arī svīres zem jumta pārkares pārnakšņoja labi, bet dažām dienvidpuses čurkstīšu ligzdiņām ir postījumi… Tos parasti rada ar vēju nestais lietus.
Bet pirms 12 gadiem, 1998. gada 14.jūnijā, postošais negaiss sākās 23.00 un turpinājās līdz vieniem naktī 15. jūnijā. Toreiz nepārtrauktu un ilgstošu zibeņošanu, kas nakti izgaismoja līdzīgi tūkstošiem prožektoru, pavadīja ļoti stipras vēja brāzma, kā arī lietusgāze un krusa. Negaiss nāca no dienvidiem, pirms tam Rēzeknē paveicis lielus posta darbus, kura brūces vēl šodien saskatāmas, un pakāpeniski izdzisa aiziedams Ostrovas (Krievija, Pleskavas apgabals) virzienā. Tonakt šķita, ka debesis gāžas pār zemi un katoļticīgās sieviņas nakti pavadīja nepārtrauktās lūgšanās…
1998. gada 14. jūnija naktī ļoti labi varēja redzēt, kā viens no stārķu vecākiem, tuvojoties vēja nestai balta ūdens sienai, kurai zibeņi piešķīra pirmatnēju baltās nakts mirdzumu, ar spārnu vairogu apsedza savus mazuļus… Tās jūnija nakts negaiss Viļakas kapos bija izgāzis arī simtgadīgas egles un protams, lapu kokiem nolauzto zaru bija daudz.