Vilis Bukšs
* vides draugiem
Uz paminām pa novadiem
Vasaras vidū, 15. jūlijā, kad purva bērzos parādās pirmās dzeltenās lapas, trešajos gaiļos (6.00) kāpu mugurā savam kumeliņam (velosipēdam) un devos uz Gulbenes novada Galgauskas pagasta “Ozoldruvām”. Tur pie Ingas un Daiļa Kadiļiem 10.00 bija paredzēta tikšanās ar vides un dabas draugiem, lai runātu par laika apstākļiem un apkārtni kurā dzīvojam.
Vēl ripojot pa Viļakas novadu saņēmu rīta lietutiņa svētību un skaistu varavīksni ziemeļrietumu pamalē. Ceļa vidū starp Viļaku un Balviem no ceļa braucamās puses pacēlu zem auto riteņiem nospiestu griezīti… “Ozoldruvās” ierados ar pusstundas nokavēšanos un lai attaisnotu savu novēloto ierašanos aizbildinājos ar ceļu slikto stāvokli un ziedošajiem nārbuļiem ceļmalās…
“Ozoldruvu” mājas pagalmā runājām par to, ka šogad bagātīgi zied liepas un baltais āboliņš. Tas uz mitru rudeni un dziļu sniegu ziemā. Runājām par zīmēm dabā un tautas gudrībām un par to, cik svarīgi būt līdzsvarā starp Dabu un Cilvēku…
Pēc sarunas kopā nogājām 5 līdz 6 km pa jūlija saules pielieto meža un lauku ceļu. Apbrīnojām ainavu, kas paveras uz tālumā līkumojošās Tirzas upes kokos ieaugušajiem krastiem. Pārbriduši Tirzu uzkāpām kalniņā, kur mežiņa ieskauta laikmetu griežos sava likteņa lēmumu gaida bijušā pareizticīgo baznīca.
No vides draugiem atvadījos ceļmalā, pirms Dailis mazo grupiņu pa zāļu lauku aizveda Plēķu dižakmens virzienā. Es ceļu turpināju uz Tirzas stāvkrastiem. Vairākās, dažādās vietās nokāpu līdz upei, noskaloju pusceļa putekļus un izkāpis krastā, ceļa pretējā pusē salasījis sauju melleņu mežam pateicos ar dižās rakstnieces Tirzmalietes vārdiem: “Es dziedāšu par zaļo eglainīti, Kur tīklus pelēkos auž zirneklīts…”
Atpakaļceļā piestāju Pededzes un Sitas krastos. Pirms Kubuliem (Balvu novads) nogriezos uz bijušā Rīgas – Abrenes (Pitalovas) dzelzceļa un bija jāapstājas, jo nepārtraukti zvanīja mobilais tālrunis. Sieva uztraucās, jo viņasprāt man vajadzēja būt Viļakā. Tomēr viņa neizturēja manu kavēšanos un kāpa uz riteņa, lai dotos man pretī. Satikāmies saulrietā uz Balvu un Viļakas novadu robežas. Protams, viņa bija parūpējusies par garšīgu ūdeni, jo ļoti labi zināja, ka 15 stundas, ko pavadīju ceļā, es ne dzēru ne ēdu… Paldies Viņai!
Ceļš ar piestājieniem, bildēs…
Paldies Ievai Garjānei par uzaicinājumu piedalīties projekta “Minies globāli” norisē!
Paldies Ingai un Dailim Kadiļiem par viesmīlību!
*15. jūlijā 160 km pa maršrutu Viļaka-Balvi-Gulbene-Ozoldruvas-Tirzas tilts-Gulbene-Balvi-Viļaka