Vēršmēle jeb vērša acs
19. jūnijs man ir Vēršmēles diena. Notikums, kāpēc tieši Vēršmēles, bet
nevis Viktora, kuriem šajā dienā ir Vārda diena, bija tālajā bērnībā.
Toreiz, vasaras brīvdienās, brālis un es ganījām bullēnus. Brālim
Viktoram 19. jūnijā, Vārda dienā, bija brīvdiena. Man vajadzēja viņu aizvietot
un iet ganos. Diena bija saulaina un karsta, tāpēc savaldīt dunduru mocītos
lopiņus bija grūti. Skrēju apkārt vērsēnu bariņam un mēģināju šos dabūt zem
krūma, bet šie tik lēkšo. Pārguris un savai iecerei atmetis ar roku, apsēdos uz
akmens. Te, pēkšņi no mugurpuses sajutu skrejoša lopiņa soļu dunoņu un jau
nākošajā mirklī atrados smiltīs starp diviem akmeņiem un zilām puķītēm.
Pagriezu galvu atpakaļ un redzēju vērsēnu, kurš ar pieri bakstīja un ar mēli laizīja
akmeni uz kura nupat vēl sēdēju. Tobrīd, lielā pārbīlī, citu neko neredzēju, kā
tikai viņa garo mēli…
Vakarā, kopā ar vecmāmuļu, aplūkojām to vietu un akmeni, uz kura biju
sēdējis. Starp akmeņiem ziedēja augs ar ziliem ziediņiem. Vecmāmuļa teica, tā
ir vērša acs. – Redzi, cik dziļa un zila, kā nešpetna vērša acs…
Vēlāk, kad sāku interesēties par augiem, atradu ziediņu nosaukumu – vēršmēle. Atmiņā tūdaļ atdzīvojās bullēna
mēle un augs ar burvīgiem ziliem ziediņiem, starp mani un vērsīti…
Ticējums. Ja
ganāmpulkā ir nikns vērsis, tad tam deviņas reizes no vietas vajag sist ar
sagrieztu dvieli.
P.S. Protams, 19. jūnijā sveiciens Viktoriem Vārda dienā! Domāju, ka mans
brālis Viktors un dziesminieks Viktors Tilčiks nebūs aizvainoti, ja viņiem
Vārda dienā spēku vēlot pasniegšu Vēršmēles…