Stārķis sniegā
2. aprīlī Viļakā Ziedu ielā dzīvojošo Vladimiru Serebreņicki
pārsteidza liela putna spārnu vēcieni virs galvas. Pavēries augšup viņš
ieraudzīja balto stārķi… To, ka svētelis no siltajām zemēm atgriežas tikpat kā
pēc stingra saraksta, Vladimirs jau bija ievērojis sen. Viņu izbrīnīja tas, ka
lielais putns neņem vērā ziemīgos laika apstākļus un droši dodas uz ligzdošanas
vietu.
Par to, ka tā tas ir, šorīt (3. aprīlī) pārliecinājos,
redzot svēteļus cauri Viļakai tekošas upītes krastā netālu no Pļavu ielas. 3.
aprīļa saullēktā Viļakas pusē bija mīnus 12, dažviet mīnus 14. Iepriekš
atkusušās ūdens lāmas nakts laikā bija aizsalušas un pārklājušās ar viegla
ledus kārtiņu. Sniegs upītes krastā ar labu sērsnu un virsū svaigi uzsnigušais
rīta saules staros vizuļoja kā februāra rītā. Saules sasildīta jau bira naktī
izveidojusies sarma un mirdzošajā sniegā uz Viļakas Romas katoļu baznīcas fona
divi baltie stārķi…
Tas, ka šie drosmīgie putni uz savas astes nes pavasari,
zina daudzi. Bet to, ka svētelim dzimtene un sava ligzda ir izšķiroša putna
eksistencei, zina mazāk. Par to var pārliecināties tikai tādās reizēs, kad
nonākam ekstremālos apstākļos. Tā arī šoreiz. Cilvēkam ir par ko aizdomāties…
Ticējumi
Ja
starku pirmo reizi redz lizdā, tad sagaidāma grūta slimība.
Ja agri pavasaros
redz svētputnu laižoties, tad tam cilvēkam laime uzsmaidīs.
Ja pavasarī pirmo
reizi starku redz laižamies, tad Jurģos jāpāriet uz citu pusi, tur kur starks
aizlaidās.
Ja starku redz uz sauszemes, tad paliks turpat.
Ja pirmo reizi pavasarī redz pāri starku, tad tanī
gadā dabūs kāzās iet.
Ja starks, kas stāv ar abām kājām, purina spārnus un
slēpj savu knābi zem spārniem, tad viņš nes vētru un negaisu.
Ja starks
pavasarī atnāk balts, tad būs laba vasara; bet ja atnāk apvārtījies, tad būs
lietaina vasara.