Vilis Bukšs
*vilku mēnesī
Ar spīdumu acīs
Vilku mēnesī (decembrī) ir vairākas dienas, kurās atceras vilku. Viena no
tām ir 9. decembris. Mana vecmāmuļa šajā dienā uzlika pašdarināto vilka masku
un mums, bērniem, stāstīja dažādus nostāstus par vilkiem. Aukstā decembra
vakarā, pie krāsns uz mūrīša sasēdušies, mēs ļāvām vaļu sapņiem un iztēlē
radījām fantastiskus pelēča jeb spīdača tēlus.
Personīgi man atmiņā palicis stāstījums par vilku, kas Ziemassvētku laikā
skatījies istabā pa logu. Vecmāmuļa toreiz bija maza meitenīte un redzētais
viņu tā iespaidojis, ka atstāstot mums viņā pamodās vilka daba, vismaz man tā
šķita. Viņas acis spīguļoja kā zvaigznes decembra tumšajā naktī un vilka maska
ieguva spokaina mežeņa aprises. Sev pašam par izbrīnu, mani tas nebaidīja, bet
drīzāk otrādi. Kaut kas vilktin vilka ar magnētisku spēku un apķēries
vecmāmuļai ap kaklu, čukstēju: Es Tevi mīlu!!!
Kad vecmāmuļa pabeidza stāstu un noņēma masku, viņas acīs joprojām
saglabājās decembra nakts melno debesu dzīļu savādais spīdums. Nobučojot mūs
apskāva un ar silto, kā tikko no krāsns mutes izvilkta maizīte, roku, paberzēja
bērnu pieres un pateica: Vilka daba.
Vēlāk man ne vienu vien reizi teica: Ja spīdums acīs, tad vilka daba…