Vilis Bukšs
Zilais zvaniņš
Šo pasaku par zilsniedzīti jeb zilo zvaniņu bērnībā man stāstīja māte un to atceros ikreiz, kad pavasara saulē augšāmceļas zilais ziediņš…
Tas bija laiks, kad mūsu zemi gada lielāko daļu klāja ledus un sniegs. Pavasaris sākās tagadējā Lapu mēnesī maijā, bet vasara bija tik īsa, ka tā drīzāk līdzinājās garam pavasarim, kas nemanot pārtapa agrā rudenī. Toreiz Melnā vārna jeb krauklis bija pirmais putns pavasarī, kas atgriezās no siltajām zemēm. Vienā no šādām reizēm, pārlidojot no ziemošanas vietām, Melnās vārnas tēvs atnesa divas olas, no kurām viena bija sniega baltumā, bet otra – debess zilumā. To darīja tāpēc, lai kraukļu māte ātrāk izperētu un kopīgi izauklētu bērnus, pirms kārtējā bargā ziema klauvēs pie durvīm…
Kraukliene nopriecājās par tādu dāvanu un steigšus sāka perēt. Nepagāja necik ilgs laiks, kad izšķīlās mazuļi. Ak, tavu brīnumu! Tie nebija krauklēni, bet… ziediņi! No baltās oliņas izšķīlās balts zvaniņš, bet no zilās – zils… Ko darīt!? Dēt olas un sāk perēšanu no jauna,… par vēlu. Līdz ziemas kundzības laikam putnēnus neizaudzēt. Atliek tikai audzēt to, kas izšķīlies.
Tajā pavasarī, kas klusi pārvērtās agrā rudenī, kraukļu pāris izaudzēja divus ziediņus. Vienu nosauca par balto zvaniņu, otru – par zilo zvaniņu. Kāpēc par zvaniņiem? Tāpēc, lai turpmākajos pavasaros šī pavasara auklējumu atrastu pēc burvju skaņām…
Ticējums. Ja Zilsniedzīte zvana, pavasaris klāt!
Pie šīs pavasara pasakas jauks pielikums ir novadnieces Hertas –Anitas Zeltiņas dzejolītis „Zilsniedzīte”
Pavasara saule garām logam iet,
Neļauj ilgāk snaudā vērties acīm ciet.
Zvana zilsniedzīte: ”Paliec, paliec vēl,
Tālu neaizeji, būs man tevis žēl!