Atvadu vārdi Valentīnai Kļaviņai
***
Šorīt Saules stari, kā manas Vecmāmuļas nogurušās rokas, nelabprāt pašķīra biezos Veļu laika miglas vālus virs tumšzaļo egļu galotnēm, lai izstāstītu skumju vēsti… Vēsti, par manas Vecmāmuļas pēdējā bērna, manas Mātes jaunākās māsas Valentīnas aiziešanu…
Šorīt, līdz ar rīta salnu, Meirovas deviņdesmitgadīgajai cukurābelītei sesto reizi nobira rūgtākie augļi, sāļas un sūras Ābeles asaras… Pirmoreiz tā asaroja pirms 80 gadiem, kad Mūžībā aizgāja ābelītes audzētājs, mans Vectēvs Viktors. Otrreiz tas bija pirms 60 gadiem, kad Aizsaulē aizgāja meita Nellija. Trešā reize bija pirms 37 gadiem, kad Dieviņš sauca manu Vecmāmuļu. Ceturtā reize, kad ābelīte asaroja, bija pirms 12 gadiem, kad klusi, kā saule, aiz Apvāršņa aizgāja mana Māte. Piektajā reizē, pirms 5 gadiem, vecā cukuriņu māmuliņa apraudāja vecākās meitas Emīlijas aiziešanu. Šorīt, kā sarmas ziedi, asaras līst pār pēdējo, jaunāko meitu…
Ābelei tas par daudz… 90 gadus ziedēt, augļus dāvāt un dzimtas aiziešanu apraudāt…
Saule pakāpās virs apvāršņa, Veļu rīta migla izklīda un es asarām plūstot piekļāvos sirmās Ābeles stumbram… Cerībā, ka man atlicis pēdējais, kas jānosargā…