Vilis Bukšs
*Tev
Ģertrūdē ar vēja smaku
Vakar, 17. martā, uz slēpēm veicu Ģertrūdes dienas apli. Vairāk kā 20 km pa sērsnainiem laukiem, krūmājiem, mežu un purvu. Deviņas stundas Kukaiņu pamošanās dienas saulē, austrumu vējā starp zilām, martam vien raksturīgām debesīm un žilbinoši baltu sniegu.
Vakarā, kad ienācu istabā, sieva nosmēja, – Nu, vecais! Atskrēji ar vēju un istabā atnesi vēja smaku… Pajautāju, lai viņa paskaidro, kā izpaužas šī smaka… Un viņa atbildēja, ka tas ir tāpat kā sunim, kad to ielaiž istabā pēc ilgstošas skraidīšanas pa laukiem un mežiem… Nu, ko! Tiešām, ja deviņas stundas ar plīvojošiem matiem saulē un austrumu vējā, bet austrumu (ziemeļaustrumu, austrumu, dienvidaustrumu) ir mani mīļākie vēji, tad vējš paliek matos tāpat, kā sunim vai vilkam spalvā…
Vakar starp daudzām pēdām, ko atstājušas stirnas, aļņi, meža cūkas, redzēju arī vilka pēdas. Pierobežā tie ieklīst no Krievijas un nereti pārstaigā tuvāko apkārtni. Galvenais vakardienas ieguvums bija zivju gārnis, desmit meža pīles un mazais ērglis, kurus varēju pievienot saviem pirmajiem šāgada ceļotājiem.
Protams, Kukaiņu pamošanās diena neatbilstu savam nosaukumam, ja neieraudzītu nevienu mazo kustonīti… Bez vilku zirnekļiem sausajā, no sniega brīvajā zālē un mušām piesaulē, šopavasar pirmo reizi novēroju arī lēkātājmušiņu… Šī sīkā radība ir īsts sniega sienāzis un uz to lūkojoties, šķiet, ka pasaulē nav citu problēmu, izņemot to, kā mazai radībai līdz saulrietam tikt pie drošas naktsmītnes…
Vakardienas Ģertrūde prognozē pārsvarā saulainu un sausu pavasari. Bet rīt Jāzeps. Ja arī tas būs saulains, tad būs labs siena laiks.