Laika vērotāji par rudeni un ziemu

Ziedi februārī, sniegs jūnijā

Līdz mūsdienām saglabājušies ticējumi par gaidāmo laiku veidojušies, tūkstošiem gadu garumā pacietīgi vērojot dabu. Arī šodien, kad laiku prognozē mehāniskas un elektroniskas ierīces, Latvijas laukos ir cilvēki, kas laika apstākjus pareģo pēc sentēvu metodēm.

Laika pareģošana aizsākās, kad sensenos laikos ļaudis ievēroja, ka dabā sastopa­mās astronomiskās un me­teoroloģiskās parādības ik pēc laika atkārtojas. Šīs zināšanas vi­ņi izmantoja, lai orientētos sezonā-lajās pārmaiņās. Apmēram 650 ga­du pirms mūsu ēras senie babilonieši centās paredzēt laika izmaiņas, pētot mākoņus un oreolus, kas veidojas ap debesu spīdekļiem. Senās Ķīnas as­tronomi gadu iedalīja 24 posmos, kur katrs posms saistījās ar atšķirīgiem lai­ka apstākļiem, turpretim senie ģermā­ņi lidz mūsu ēras pirmajiem gadsim­tiem gadā izšķīra tikai divas sezonas -silto un auksto. Sengrieķu filozofs Teofrasts klausijās lietus skaņās, pē­tīja vēja virzienu un stiprumu un sa­vus novērojumus apkopoja Zīmju grā­matā, kuru Eiropā izmantoja līdz pat 17. gadsimtam.

Prūsijas hronists Pretorijs 17. gad­simtā rakstīja, ka prūši spēj pareģot gaidāmo negaisu. Žemaiši pazinu­ši vairākus pērkona veidus un, nākot negaisam, spējuši paredzēt, vai zibens dedzinās vai ne.

Kurzemes hercogistes hronists Johans Georgs Veigands 18. gad­simta sākumā rakstīja, ka Kurzemes zemnieki esot labi fiziķi un paredzot laika apstākļu maiņu un nokrišņus.

Senākie laika pareģošanas ticē­jumi saistāmi ar saules lēkta un rie­ta vērošanu. Tāpat vēroja, kādā krā­sā ir mākoņi, kādas figūras tie vei­do. Mūsu senči zināja, ka dzīvnieki un augi pielāgojas dabas ritmam un jau laikus gatavojas gaidāmajām pār­maiņām, tāpēc zaķa kažoka biezums un bērza lapu dzeltēšana var pavēstit, kāds laiks gaidāms.

Par to, ka laika vērošanai nepie­ciešams miers un pacietība, pārlie­cinājies Vilis Bukšs no Viļakas, kam dabas zīmju noslēpumus atklāju­si vecmāmuļa: 'Atceros, vecmāmi­ņa stāstīja, ka 1914. gadā arī bijis ļoti sauss laiks un karsta vasara. Tieši tad sākās Pirmais pasaules karš, un visi runājuši, ka karstums liecina par gai­dāmo pasaules galu. Cilvēki šādas lai­ka novirzes no normas vienmēr grib tulkot kā brīnumus, taču daba dzī­vo savu dzīvi, un viss norisinās ciklis­ki." To, ka šis gads nesīs postošas dabas stihijas, Vilis paredzējis jau zie­mā. Martā pirms Zaļās ceturtdienas viņš sniegā redzējis odzi — zīmi, kas, kā vēstījis vecmammas ticējums, lie­cina, ka sagaidāmi postoši plūdi vai ugunsgrēki. Par to, ka vasarā gaidā­ma krusa, vēstījušas bezdelīgas. Tās šogad parādījušās pirms Jurģiem, bet tad uznācis sniegputenis – ja bezde­līgas lido sniegā, tad arī vasarā jāgaida sniegs vai krusa. Par aizvadīto bargo ziemu jau pirms Ziemassvētkiem zi­ņojušas mežacūkas, kas ļoti aktīvi uz­darbojušās dārzā, jo dzīvnieki ilgsto­šajam salam gatavojas laikus. Skaistā sarma janvārī rādījusi, ka šogad ļoti daudziem būs problēmas ar veselību un emocionālajā jomā. Maijā varēja vērot zīmes, kas liecināja, ka gaidāma silta vasara, taču laika vērotājs atzīst, ka tik ilglaicīgu karstumu neesot spē­jis prognozēt.

Vilis stāsta, ka par to, kāds būs rudens un ziema, varot sākt spriest jau pavasarī: "Rudens būs lietains, jo skudriņas jau agri pavasarī sāka celt mājiņas. Arī baltais āboliņš, kas šogad strauji uzziedēja un kupli zie­dēja visu vasaru, ir zīme par nokrišņiem bagātu rudeni. Pirmās dzelte­nās lapas kokiem parādījās jau jūlijā, tās sāka dzeltēt no apakšas, virzoties uz augšu, – tātad būs garš un silts ru­dens. Ogām bagāti pīlādži liecina par garu, lietainu, bet kopumā siltu rudeni un sniegiem bagātu ziemu. Riekstu pilnas lazdas sola, ka pirms Ziemassvētkiem varētu būt daudz sniega, bet ziemā sagaidāms sals. Ja vasarā jaunā Mēnesī ir karstas naktis, ziemā naktīs gaidāms stindzinošs sals, tātad iespējams, ka Latvijā būs aukstuma viļņi, kad austrumos termometra sta­biņš var noslīdēt līdz mīnus 38 grā­du atzīmei." Vilis prognozē, ka pirmo sala vilni varam gaidīt nākamgad ap Zvaigznes dienu – 6. janvāri.

Precīzākas ziņas par gaidāmo zie­mu jāmeklē rudenī. Svarīgas laika zī­mes būs nolasāmas Miķeļdienā sep­tembra beigās un Pokrovos oktobrī. Vilis stāsta, ka jāvēro, kā uzkritīs pir­mais sniegs – uz lapām vai kailiem koku zariem. Ja Miķeļos būs auksts, iespējams, ari ziema būs auksta, bet, ja Miķeļdiena silta, tad ziema sagai­dāma maiga.

Vienas paaudzes laikā nav iespē­jams novērot klimata pārmaiņas, ir pārliecināts laika vērotājs ar 34 ga­du stāžu Raitis Sametis, kas, par spī­ti runām par globālo sasilšanu, nonā­cis pie secinājuma, ka mūsu pusē kli­mats nav mainījies vismaz 300 gadu. Iepazīstoties ar iepriekšējo paaudžu mutvārdu nostāstiem un literatūru, atklājies, ka Latvijā reizēm ķirši zie­dējuši pat februārī, bet jūnijā snidzis. Raitis teic: lai prognozes ticamība pārsniegtu piecdesmit procentu ro­bežu, jānovēro un jāapkopo vismaz 20 dabā novērojamās pazīmes. "Nā­kamo ziemu paredzu mērenu, vairāk baltu nekā melnu. Tā sāksies jau de­cembra pirmajā pusē un beigsies nā­kamā gada marta sākumā. Kurzemes austrumu daļā ābolu raža ir mērena. Pirms iepriekšējās aukstās ziemas novēroju varen labu augļu koku ie­nesumu. Bagātā raža norāda nevis uz to, ka nu tik cilvēkiem būs ko ziemā ēst, bet gan uz to, ka, paredzot bargu ziemu, augļu koki sev gatavo rezervi, jo vairākums sēklu aukstumā var iz­salt. Ta kā šogad raža ir pieticīgāka, baltais gadalaiks nenesīs līdzi lielu un ilgstošu salu. Vērojot putnu pošanos uz siltajām zemēm, jāsecina, ka arī tur nekādas pārmērības nav novēro­jamas. Svīres šogad pazuda ap 10. au­gustu – tad, kad tam jānotiek. Bez­delīgas tikai nesen izperināja savu šīs vasaras otro paaudzi, un jaunie put­nēni atstāja savas ligzdas augusta ot­rajā pusē. Laiks, kad uz dienvidiem aizlidoja pīles, zosis, gulbji un dzēr­ves, norāda, ka ziema būs mērena. Arī meža augļu koki, piemēram, pī­lādži, ir ogām bagāti, kas vedina do­māt gan par lietainu rudeni, gan mē­reni sniegainu ziemu."