Ziemeļlatgales
(Abrenes apriņķa) nacionālā partizāna, izlūka – sakarnieka Jāņa Barkovska
(”Smilgas”) atmiņas, 1944. g. 20.11. – 1949. g. 23.09.
Fotobildē:
Alekša Pugača ģimene. No kreisās stāv
māsa Tekla, pa labi stāv māsa Anna, sēd māte Agate.
Alekša Pugača noslepkavošana
1947. gada 20. septembra
vakarā ierados tēva mājās, lai saņemtu ziņas par čekas nodevējas Antonijas
Stoleres sadarbību ar čekistiem. Tēvs mani informēja, ka Antonija Stolere no
slēpņa vērojusi kas ienāk un aiziet no Pugaču mājām. 1947. gada 22. septembra
vakarā nodevēja kopā ar čekistiem un istrebiteļiem aplenkuši “Pugaču” mājas. Pa
visām mājām meklējuši bandītus un ieročus. Istabā ienākot, līdzi gājusi Stolere
ar čekas karavīriem. Annai Pugacei prasījusi, kur slēpjas viņas vīrs Aleksis
Pugacis. Sieva viņai atbildējusi, ka vīrs aizgājis padomju armijā un bez vēsts
pazudis. Vairāk par viņu neko nezinot. Stolere sievai teikusi, ja tu nezini,
tad es tev parādīšu kur viņš slēpjas. Čekisti likuši sievai aizdegt petrolejas
lampas un ar aizdegtām lampām čekisti ar Stoleri iegājuši otrajā istabā un
likuši sievai Annai Pugacei novilkt istabas stūrī stāvošo gultu uz skapja pusi.
Anna palikusi stāvot un sākusi raudāt. Čekisti gultu novilkuši un likuši Annai
pacelt grīdā esošo vāku. Sieva Anna vāku uzcēlusi un čekisti tūlīt likuši
partizānam Aleksim Pugacim piecelties un izkāpt no bedres. Partizānam no
slēpšanās zem grīdas kopš 1944. gada augusta, mitrumā bija progresējusi slimība
un bija traucētas kustības. Viņš nevarēja brīvi iet, ne arī kustēties. Čekisti
viņu izvilka no bedres un aiznesa uz mašīnu. Tālāk aizveda uz Tilžas čeku. Pēc
trīs diennakšu pratināšanas un spīdzināšanas partizāns Aleksis Pugacis tika
aizvests uz Akuča purvu un nošauts. Līķi iemeta lielā, garā izraktā bedrē.
Tilžas čekisti daudzus pēc nošaušanas iemeta ar ūdeni pilnā bedrē. Lai līķis
nogrimtu zem ūdens, čekisti pie rokām vai kājām piesēja ķieģeļus. Tā Antonija
Stolere savu uzdevumu bija izpildījusi. Cik lielu algu viņa saņēma no Tilžas
čekistiem par partizāna Alekša Pugača dzīvību, tas vēl nav noskaidrots. Vai
vispār noskaidrosim? Vēlāk, jau pēc šīs traģēdijas, tiekoties ar Pugača sievu
un izrunājoties, noskaidrojās, ka viņa sava vīra pīšļus gribētu atrast. Atvest
no Akuča purva un pārapbedīt naktī dzimtas kapos “Runcenē”. Mēs, partizāni,
viņas domu atbalstījām. 1947. gada 23. septembra naktī, mēs, 10 partizāni,
komandiera Roskoša vadībā, devāmies uz Akuča purvu, lai palīdzētu partizāna
sievai Pugacei sameklēt vīra pīšļus. Ieradāmies norunātā vietā un gaidījām
atbraucām pajūgu ar divām sievietēm. Pajūgs atbrauca un ar baterijas lukturīšu
gaismu uzsākām meklēšanu. Uz ceļiem, kas veda no Tilžas un Baltinavas, tika
nolikti posteņi. Divi partizāni, Pēteris Zelčs (Zaļais) un Jānis Čakšs (Irsis),
izģērbās līdz pusei. Laiks vēl bija silts. Iegāja bedres ūdenī un ar
taustīšanos meklēja. Nošautajam
partizānam galva bija bez matiem. Sieva viņu atpazītu arī pēc apģērba. Viss
bija jādara ar piesardzību. Pa tumsu aizejot bedres otrajā galā, partizāns
Čakšs, uzspiežot uz lukturīša tā gaismā saskatīja pliku pakausi un ausi.
Paceļot virs ūdens augstāk, sieva pēc drēbēm atpazina savu vīru. Līķi izcēlām
no ūdens un nolikām uz segām. Satinām un aiznesām noguldot sienā ratos. Virsū
uzklājām sienu un pajūgu izvadījām no Akuča purva. Sievas aizbrauca uz
partizāna Čakša mājām, kur tika taisīts zārks partizāna Pugača pīšļiem. Zārku
uztaisīja partizāni Zelčs un Čakšs. 1947. gada 25. septembra naktī notika
partizāna bēres. Kaps tika izraksts Runcenes kapsētā tieši virsū uz viņa tēva
kapa, līdz tēva sabrukušajam zārkam. Partizānu posteņi tika nolikti uz Tilžas
un Krišjāņu ceļiem. Komandiera Andreja Roskoša (Melnais) vīri savu cīņu biedru
sagaidīja kapsētā. No partizāna Čakša mājām atveda zārku ar Alekša Pugača
pīšļiem. Zārku izcēlām no ratiem un aiznesām augšā kalnā. Tur ielaidām kapā
virs tēva zārka. Īsus atvadu vārdus runāja Roskošs. Viņš teica: – Partizāni!
Šonakt zemes klēpī mēs guldām mūsu cīņu biedru, Latvijas valsts uzticamo dēlu,
partizānu Aleksi Pugaci. Viņa dzīvību pēc čekistu pratināšanas un spīdzināšanas
izdzēsa čekistu lodes. “Aleksi!” Tavs vārds tautā dzīvos mūžu mūžos, kamēr
latvju tauta dzīvos. Lai Dievs svētī tavus pīšļus!
Pār kapu klājās smilšu
palags. Visa smiltiņa tika rūpīgi savākta un sakārtota. Vecais tēva kapa krusts
nolikts vecajā vietā. Ar sūnām un zālēm kapu nomaskējām, jo vietējie
iedzīvotāji stāstīja, ka istrebiteļi reizi nedēļā sazinoties ar vietējām
izpildkomitejām un pārbaudot, vai tiešām šajā kapsētā ir tāds un tāds cilvēks
apbedīts, vai šajā nedēļā un kāds viņa vārds un uzvārds. Bija gadījumi, ka
čekisti un istrebiteļi līķi atraka un aizveda nezināmā vietā.
Sakarus ar citām partizānu grupām uzturējām
bieži. Grupu komandieri no citām partizānu nometnēm sanāca mūsu “Purvasaliņas”
nometnē. Nometņu komandieri partizānu klātbūtnē atklāti runāja par sadarbību un
izdzīvošanu, par mūsu sadarbību ar mūsu atbalstītājiem un labvēļiem, jo ar
katru dienu tuvojās rudens. Bija jādomā par izdzīvošanu ziemas apstākļos. Grupu
komandieri vienojās, ka jāsadalās mazākās grupās, kurās būtu no trīs līdz pieci
partizāni. Grupiņām jāuzceļ jauni, labi maskēti bunkuri kalnu aizās, nogāzēs,
upju augstos krastos un tuvāk ūdeņiem. Jāsagādā sāls un kartupeļi ziemai, kamēr
vēl nav sniega. Jauno mītņu celtniecība jāuzsāk tūlīt. Grupu komandieriem
jāizlemj par novadu, vietu, kur viņiem ar saviem vīriem bāzēties un dzīvot
ziemā.
Partizānu grupu sakari
Mūsu nometnē
“Purvasaliņas”, pēc Pētera Supes vīru aiziešanas no mūsu nometnes, palika 57
partizāni. Pēc šīs komandieru tikšanās tika izlūkotas vietas kur celt jaunus
bunkurus. Izvēlētajās vietās tika uzsākti darbi. Komandieris Kudrenickis ar 10
partizāniem aizgāja uz Kalvenes meža masīvu pie Kūkovas upes. Ceļot jauno
bunkuru satikās ar Nautrēņu partizāniem un palika tur. Komandieris Antons
Roskošs (Gaišais) ar 18 partizāniem aizgāja uz Ķīseļevas meža masīvu aizauguša
Iršu ezera krastā. Nedēļas laikā uzcēla divus bunkurus. Rezerves – 8 līdz 10
vīriem. Rezerves bunkuri tika uzcelti “Garosilu” meža masīvā. Roberta Baloža
vadībā tika uzcelti divi bunkuri. Kalnainā vietā “Karakapos” 10 vīriem. Un
rezerves bunkurs Lapsukalnā netālu no Kalnaežmaļiem. Bunkuri tika ierīkoti mūsu
atbalstītāju mājās, šķūņos, kūtīs, rijās, piedarbos. Kur varētu dzīvot no 2 – 5
partizāniem ziemas laikā. Komandieris Andrejs Roskošs (Melnais) ar 5
partizāniem 1947. gada oktobra pirmajā pusē aizgāja uz tikšanos ar “Vecrikavas”
partizānu komandieri “Ziemeļnieku” (Ziemeli), lai pārrunātu izdzīvošanu ziemas
apstākļos. Daudzus mūsu labvēļus un atbalstītājus apcietināja čekisti un sodīja
ar izsūtīšanu. Mājas izlaupīja un atstāja tukšas. Šāva un dedzināja. Maz palika
mūsu cilvēku, kuri nebaidījās mums pasniegt maizes klaipiņu. Pēc nedēļas
prombūtnes Andrejs Roskošs (Melnais) ar saviem 5 vīriem no tikšanās ar
Ziemeļnieku atgriezās “Purvasaliņās”. Stāstīja, ka saticies ar Dricēnu –
Strūžānu partizānu komandieri Jurkānu, kurš ar saviem 12 vīriem bāzējoties
Dricēnu mežu masīvā. Komandieris “Jurkāns” ar savu sakarnieku starpniecību
noorganizēja tikšanos ar Gaigalavas partizānu komandieri “Zuti”, kurš ar saviem
10 partizāniem bāzējoties Gaigalavas – Bikavas meža masīvā. Pārrunājuši, ka arī
kara gadījumā starp Sabiedrotajiem un Krieviju partizāniem pēc iepriekš
izstrādātā aizsardzības un uzbrukuma plāna jātraucē ienaidnieks, lai
atkāpjoties neiznīcina mūsu atbalstītāju mājas un sētas. Partizānu darbībai
jābūt organizētai un aktīvai. Neviens partizāns nedrīkst savas personīgās
intereses likt pirmajā vietā. Jābūt ticībai, ka mēs izdzīvosim, mēs uzvarēsim.
Šādai ticībai jābūt dziļi mūsu sirdīs un tikai ar dzīvību mums atņem šo ticību.
Mēs, visi partizāni, komandiera runu uzklausījām ar lielu uzmanību. Un
nobeidzot runu komandieris teica: – Vēl, partizāni, gaidīsim ASV palīdzību.
Ticēsim viņu radio raidījumiem – varbūt?, jo mums citas izejas nav. Nenoliksim
savus ieročus un sevi čekistu priekšā. Mēs esam Latviešu tautas Nacionālais
spēks, un tie vīri un sievas, kas latvju sauli sirdī nesam. Dzīvot ļoti
gribējās, jo lielākā daļa bijām jauni zēni. Starp veciem vīriem mēs jutāmies
droši. Jau iepriekšējās kaujās ar ienaidnieku šie vecie vīri prata izcīnīt
uzvaru pār ienaidnieku un bez zaudējumiem aiziet no kaujas vietas.
Mans pirmais komandieris
partizānos aizejot bija Andrejs Roskošs (Melnais). Dzimis 1911. gada 25. martā
Latvijā, Abrenes apriņķa Tilžas pagasta “Mežupes” mājās. Dienējis Latvijas
armijā. Uzdienējis līdz kaprālim. Pēc dienesta iepazinies ar Viktoriju Deglavu.
Apprecējies un uzsācis veidot savu ģimenes dzīvi. Piedzimst divi dēli un divas
meitas. Krievu armijai okupējot Latviju, strādā sievas saimniecībā. 1941. gada
vasarā aiziet vācu armijā brīvprātīgo iesaukumā un kā viens no Tilžas pagasta
pirmajiem brīvprātīgajiem dodas uz austrumu fronti karot pret sarkano mēri –
komunismu. Viņš bija rūdīts cilvēks. Izgājis un cīnījies pie Kurskas, Volhovas
purvā pie Opočkas, Veļikije Lukiem, pie Zilupes upes Latvijas teritorijā
Krivanda. Piešķirtā dienesta pakāpe “unteršarfirer”. Vācu armijai atkāpjoties,
viņš paliek savā dzimtajā pusē un uzsāk organizēt pirmo partizānu grupu Tilžas
pagastā. Atceros viņa uzrunu mežā: – Partizāni, latviešu tautas dēli! Esiet
vērīgi, dzirdīgi, drošsirdīgi. Satiekoties ar ienaidnieku, negaidiet, kamēr
šauj viņš – bet šauj tu pirmais. Šie viņa teiktie vārdi manās partizānu
gaitās ir lieti noderējuši. Man, kā jauneklim, viņš bija labs paraugs ar savu
stāju un korektumu.
1944. gada 23. decembrī
“Slotukalnā” apvienojoties ar Marijana Slucka un Pētera Supes vīriem, bija
izveidoti un pastāvēja labi sakari ar citām partizānu grupām un to
komandieriem: Robertu Balodi, Hendrihu Vestmani, Augustu Kudrenicki, Antonu
Zelču, Ādamu Zelču, Antonu Roskošu, Albertu Bružu, Jāni Zuti, Onufriju Jurkānu,
Pēteri Karavoičiku, Andreju Roskošu, Aloizu Lipski, Pēteri Pujātu, Jāzepu
Nagli, Leonardu Gabranovu, Vitāliju Kazincānu. Partizānu komandieri izstrādāja
diversiju un uzbrukumu taktiku pret čekistiem, partorgiem, istrebiteļiem,
padomju aktīvistiem, stukačiem un ziņu pienesējiem, kas sadarbojās ar
čekistiem. Sakarnieki bija piekomandēti un sadarbojās ar partizānu nometnes
komandieri un nometnes apsardzes dienestu. Sakarnieku – izlūku uzdevums bija
izpildīt pavēles un uzturēt sakarus ar citām partizānu grupām. Bijušajā Abrenes
apriņķī darbojās 32 partizānu grupas ar kopējo partizānu skaitu 6800 vīru.
Vislielākā Latvijas teritorijā bija Pētera Supes (Cinītis) partizānu grupa ar
360 partizāniem, kura bāzējās Stompaku purva saliņas 24 bunkuros. Izlūkošana un
sakari partizāniem bija zibenīgi. Vajadzēja aiziet sakarniekam partizānam meža
malā, kur dzīvoja mūsu uzticības personas un apzīmētā vietā zem egles biezās
mizas, kurai virsū bija uzlikta sūna, paceļot šo mizu apakšā atradām
informāciju par apstākļiem Tilžā un apkārtnes mājās. Mums ar
atbalstītājiem, pie kuriem bieži gājām, bija norunātas brīdinājuma zīmes, kādas
tika izliktas pie mājām. Ja kārts galā bija pacelta stikla pudele, tad mājās
varējām ienākt tikai tad, kad no meža kādu laiku ar tālskati bijām novērojuši
mājas apkārtni. Ja kārts galā bija pacelta slota un aizvērts loga slēģis, tad mājām
nedrīkstēja tuvoties.
Mežu ķemmētāju rosība
1947. gada 10. oktobrī
agrā rīta stundā mūsu nometnē “Purvasaliņas” ieradās mūsu atbalstītājs Reinis
Vītols ar ziņu, ka Tilžas miestā pie čekas mājas pulcējoties daudz karavīru un
automobiļu ar brezentu pārklātām būdām. To redzot, vīrs aizgājis pie
aptiekāriem Novikiem un saņēmis ziņu, ka karavīri ar istrebiteļiem braukšot
ķemmēt mājas un mežu aiz Numernes mežniecības. Vītoltēvs, pastāstījis to mūsu
komandieriem, tūlīt aizgāja. Roskošs, Vestmanis un Balodis visus partizānus
izsauca no bunkuriem un paziņoja par stāvokli. Lika visu, ko iespējams,
sakārtot un līdzi mugursomās paņemt munīciju, ieročus, arī iespējamo pārtiku.
Vajadzēja sakārtoties ceļam. Iestājoties tumsai, mēs “Purvasaliņas” nometni
atstāsim un pāriesim uz rezerves bunkuriem Kiseļevas meža masīvā pie Iršu
ezera. Visu sakārtojuši, partizāni bija gatavi doties ceļā. Andrejs Roskošs no
mūsu slimnīcas bunkura atnesa četrus maisiņus, kuros, kā viņš teica, bija 8
kājnieku mīnas. Paņēmis līdzi Robertu Balodi aizgāja pie mūsu bunkuriem izlikt
kājnieku mīnas. Andris teica, lai partizāniem ieroči būtu kaujas gatavībā un ar
Dievpalīgu devāmies 30 kilometrus garā ceļa pārgājienā. Un tā mēs, 69
partizāni, savu komandieru pavadībā devāmies ceļā. Tuvojoties Tilžas – Kārsavas
lielceļam, ar lielu piesardzību vērojām braucošās krievu karavīru automašīnas
no Kārsavas uz Tilžu. Kad iestājās tumsa, mašīnas vairs nebrauca. Pēc laika,
kad iestājās pilnīga tumsa un klusums, mēs šķērsojām lielceļu starp kalnu
ieplakām Rakta kalna Purviņu – Kiseļevas virzienā un rīta pusē sasniedzām Iršu
ezera krastā celtos rezerves bunkurus. Apsardzes komandieris apsekoja un
apskatīja meža kvartāla līnijas un izvietoja apsardzi. Bunkurus partizāni
apsargāja no visām četrām debess pusēm. Partizāni no pārgājiena bija noguruši
un aizgāja bunkuros atpūsties. Pēc trīs dienām, kad bijām atpūtušies,
komandieris Andrejs Roskošs (Melnais) sarunā ar mani (Smilga) teica, ka rītdien
iesim izlūkos uz Mežarijām pie manas radinieces Annas Ločmeles-Olekšas. Tā mēs
nākošās dienas rītā pa meža ceļiem un zvēru takām aizgājām līdz mežmalai.
Netālu no meža bija Olekšas māja. Ilgi no meža vērojām mājas pagalmu un
apkārtni, jo šajā meža ielokā atradās vēl četras mājas. Tā kā viss šajās mājās
bija mierīgi, es savu mašīnpistoli uzkāru uz labā pleca zem mēteļa. Andrejs
palika mežmalā uz posteņa. Es gāju uz radinieces māju. Pagalmā sāka riet
sunītis. Mājas durvis atvērās un izgāja Anna. Ieraugot mani, paziņa ar asarām
acīs sāka runāt, – tu vēl esi sveiks un vesels!?… Es viņai atbildēju, ka esmu
dzīvs un vesels. Viņa aicināja istabā. Es viņai pateicos un lūdzu, vai te gar
tavām mājām no Ruskulovas pa lielceļu braucot nav redzētas Krišjāņu virzienā
krievu karavīru mašīnas. Viņa man atbildēja, ka vakar esot redzētas braukājot.
Pienāca Andrejs un viņai mēs lūdzām, lai rīt viņa aiziet pie paziņas
Stiprovietes uz Krišjāņiem un uzzin, ko karavīri meklējuši Krišjāņos. Viņa
apsolīja, ka viņa mums palīdzēs. Aizgāja uz istabu un mums atnesa divus
klaipiņus maizītes un sālītu speķa gabalu. Bijām pateicīgi. Norunājām, ka pēc
divām dienām ar viņu tiksimies viņas mājās. Mēs aizgājām uz savu nometni.
Jā, dzīvot gribējās un
ēst arī gribējās. Andrejs sagrieza maizīti rikās un virsū sālītā speķa
šķēlītes. Tie mums bija svētki, jo no “Purvasaliņu” nometnes mums līdzi bija
liels maizes kukulis, kāds sīpols un sāls. Bet tikpat kā viss bija mūsu
partizānu vēderos. Annas tantes speķis un maizīte bija ļoti sātīga un garšīga.
Paldies viņai. Pēc divām dienām mēs ar Andreju atkārtoti tikāmies ar Annas
tanti. Viņa mums sniedza informāciju, ka Krišjāņos karavīri ķemmējuši apkārtnes
mežus un mājas. Arestējuši cilvēkus un aizveduši uz Tilžu. Stiproviete
stāstījusi, ka cilvēki Krišjāņu ciemā runājuši, ka Numernes pusē karavīri un
istrebiteļi ielenkuši četrus bandītu bunkurus. Tuvojoties bunkuriem, sprāgušas
mīnas un bojā gājuši karavīri un istrebiteļi. Bandītu bunkuros neesot bijis.
Bunkurus uzspridzinājuši, krievu karavīri esot uzgājuši divu partizānu kapu
vietu. Atrakuši un līķus aizveduši uz Kārsavu. Annas tantei bijām pateicīgi par
sniegto informāciju. Atkal Annas tante iedeva divus lielus rudzu maizes kukuļus
un speķa gabalu. Bijām pateicīgi. Šī maizīte un speķis papildināja mūsu
partizānu pārtikas krājumus. Kas bija Annas tante? Manas mātes māsīca Latvijas
laikā bija precējusies ar policijas kārtībnieku Ciprijanu Olekšu no Bērzpils
pagasta “Golvariem”. Latvijas laikā Olekšs dienēja Gauru pagastā. Un kā viņš
pats izteicās, tad tas bijis zagļu un laupītāju pagasts, jo šī pagasta cilvēki
sadarbojās ar krievu pierobežas zagļiem un laupītājiem. Latvijā ienākot krievu
okupantiem, Olekšs no Gauru pagasta pazuda un slēpās sievas mājās “Mežarijas”.
1941. gada 23. jūnijā ienākot vācu armijai, Olekšs atsāk darbu Tilžas pagasta
Ruskulovā un tur strādā par policijas kārtībnieku līdz 1944. gada jūlijam. Kad
vācu armija atkāpās, Olekšs aiziet līdzi vācu armijai un otrajam pasaules karam
beidzoties, Olekšs nokļūst Kanādā. Strādā Kanādas policijas pārvaldē. Sakarus
ar sievu un dēlu uztur, apmainoties ar vēstulēm. 1971. gada pavasarī sieva Anna
saņem no vīra izsaukumu, lai abi ar dēlu Edvardu Rīgā sakārto dokumentus un
izbrauc uz Kanādu. Bet tajā laikā dēls Edvards dien krievu armijā Tālajos
austrumos. Māte ar visiem spēkiem un zināšanām visu dara, lai varētu izbraukt.
Ierodoties Rīgā Eglīts, Šustins, Noviks viņas iesniegtos papīrus caurskatot dod
atbildi, ja gribi, brauc pie vīra, mēs tev papīrus dodam. Bet tavam dēlam
padomju armijā vēl jānodien divi gadi un kad viņš būs demobilizējies, tad varēs
darīt kā gribēs. Tā Annas tante paliek un gaida, kad atgriezīsies dēls. Dēlam
no armijas atgriežoties, viņa uzraksta tēvam vēstuli un lūdz, lai izsaukumu
atsūta vēlreiz. Bet atbildē saņem sēru vēsti, ka Ciprijans Olekšs izpildot
dienesta pienākumus auto avārijā gājis bojā. Apglabāts “Edmontonas” pilsētas
kapsētā 1973. gada 17. augustā. Ir latviešiem sakāmvārds: “Cilvēks domā, Dievs
dara”. Tā Edvards ar māti paliek Latvijā un strādā padomju saimniecībā
“Salņeva”. Edvards strādā sovhozā uz sagādes automobiļa, bet māte cūku nobarošanas
kompleksā. Ziemā liktenīgi slīdot kājām un atmuguriski krītot, Edvards sasit
galvu un bezsamaņā tiek aizvests uz Kārsavas slimnīcu. Pēc trīs mēnešiem no
slimnīcas izrakstīts. Pēc kāda laika viņam sākusi ļoti sāpēt galva un atkal
ievietots Kārsavas slimnīcā. Pēc nedēļas ārstēšanās Kārsavas slimnīcā, viņu
aizved uz Rīgas Paula Stradiņa slimnīcu. Pēc trīs dienu izmeklēšanas ārsti
konstatē, ka no sasituma galvas smadzenēs ieplūdušas asinis, un sācis strutot.
Esot vajadzīga operācija. Dakteri šo operāciju izdarīja un tā bijusi smaga. Pēc
divām dienām slimnieks nācis pie samaņas. Ārstēšana turpināta Rīgas slimnīcā.
Divus mēnešus vēlāk slimnieks izrakstīts, bet pēc divām nedēļām mājās Edvards
mirst. Arī es piedalījos viņa izvadīšanā 1985. gada 12. februārī. Viņš tika
apglabāts Zobļovas kapsētā. Man šī staltā, labestīgā, izpalīdzīgā jaunekļa bija
ļoti žēl. Viņam bija tikai 35 gadi. Viņa māte Anna mira 1996. gadā. Apglabāta
blakus savam dēlam. Vieglas smiltis dzimtās zemes kapu kalnā! Gods un pateicība
viņiem par pasniegto maizīti un gaļas šķēli mums – partizāniem, tajos bargajos
gados.
1947. gada 16. oktobrī
komandieri kopā ar partizāniem apspriedās un nolēma sadalīties mazākās grupās,
lai ziemas laikā varētu kādu laiku dzīvot mājās pie atbalstītājiem. Roberts
Balodis un Hendrihs Vestmanis ar saviem vīriem jau nākošā dienā sakārtojās un
naktī izgāja no Iršu rezerves bunkuriem uz Garosilu meža masīvu “Karakapu”
rezerves bunkuriem, savstarpējos sakarus uzturot ar ziņnešu sakarnieku tikšanos
pie atbalstītājiem. 1947. gada 18. oktobrī partizānu grupas komandieris Antons
Roskošs (Gaišais) ar savu sievu Helēnu abi aizgāja uz Dricēnu pagasta “Silu”
mājām pie Antona māsas Teklas Andževas, lai pārdzīvotu ziemu. Tā mēs abi ar
Andreju Roskošu divatā palikām Iršu nometnē. Tā savādi likās, ka esam tikai
divi. Dzīvojām uzmanīgi. Bieži gājām izlūkos uz Kārsavas – Krišjāņu lielceļu.
Vērojām, kāda kustība notiek uz ceļa. No slēpņa redzējām, ka uz lielceļa
kolhoza “Krišjāņi” automašīnas pārvadā savus strādniekus. Viss bija mierīgi. Atnākuši
nometnē, vārījām liepziedu tēju bez cukura un dzērām klāt piekožot rudzu
maizīti. Divatā bijām nodzīvojuši divas nedēļas. Andrejs ierunājās, ka
vajadzētu no Iršu nometnes pāriet uz “Lapsukalna” rezerves bunkuru. Un tā,
nākošā dienā, mēs sakārtojām Iršu bunkura apkārtni. Nomaskējām ar sūnām. Līdzi
paņēmām visus pārtikas produktus. Sakārtojām mugursomas un naktī izgājām no
Iršu bunkuriem uz “Lapsukalna” bunkuru. Ar rītausmu mēs iegājām “Lapsukalna”
bunkurā. Bijām noguruši. Apsēdāmies uz guļamlāviņām un aizmigām. Mūs uzmodināja
vārnu ķērkšana. Bunkurā bija drēgns. Salasījām malku, žagarus un iekurinājām
“čugunku”. Pēc neilga laika bunkurā bija patīkami silts un atkal uzplijās
miegs. Andrejs teica, ka tagad mēs nedrīkstam gulēt, jo ir jāiepazīstas ar mežu
un bunkura apkārtni. Sāka līt lietus un mēs abi atgriezāmies bunkurā. Vēl tikai
paspējām salasīt malku. Kurinājām bunkura krāsniņu un vārījām tēju. Dzerot tēju
un piekožot maizīti pārrunājām par mūsu dzīvi un darbību, kad iestāsies ziema.
Andrejs ierunājās, ka man rītvakar jāaiziet uz tēva mājām “Austrumi” un jāsavāc
ziņas par čekas nodevējas Antonijas Stoleres pašreizējo darbību, kā arī citu
informāciju.
“Austrumu” mājas aplenktas
1947. gada 20. novembra
vakarā es izgāju no “Lapsukalna” bunkura. Andrejs mani pavadīja līdz Dukšupei,
kur mēs, partizāni, bijām ierīkojuši pārejas laipu. Andrejs aizgāja atpakaļ uz
“Lapsukalna” bunkuru. Projām iedams viņš man pieteica rītnakt atgriezties
“Lapsukalna” bunkurā. Es aizgāju. Tēva mājās satikos ar savām māsiņām un māti.
Uzklausīju tēva teikto. Māsiņa Anna ierunājās, paliec, brāli, pa nakti šķūņa
bunkurā, bet es rīt no rīta aiziešu pie aptiekāriem Novikiem. Uzzināšu par
čekas un istrebiteļu sadarbību ar Antoniju Stoleri. Tā norunājuši mājinieki
aizgāja gulēt. Es aizgāju uz šķūņa bunkuru, kurš bija ierīkots šķūnī zem siena.
Uzrāpos uz siena panta un gar siena pantu un sienu nolaidos līdz grīdai un
ielīdu bunkurā. Miegs nenāca un aizmigt nevarēju. Visādas domas nāca prātā.
Biju nemierīgs. Kad biju iesnaudies sāka riet mājas sunītis Duksis un ļoti
nikni skraidīja no vienas vietas uz otru. Es atmodos un aiz šķūņa sienas
dzirdu, ka staigā cilvēki un krieviski sarunājas. Es sapratu, ka mūsu mājas ir
aplenktas. Savu mašīnpistoli pievilku tuvāk sev un granātas – trīs vācu oliņas,
ieliku sava mēteļa kabatās. Sunītis Duksis pie mājas durvīm nepārtraukti rēja.
Pēc tam suņa rējieni palika kaut kur tālumā. It kā suns rietu tālumā. Dzirdu,
ka pie mājas durvīm laužas, dauza durvis un krievu valodā kliedz: – starik!
Atkroj dveri… Dze tvoj sin i drugi banditi. Dzirdu, ka krievi lamādamies
atrauj vaļā šķūņa durvis un ar šauteņu durkļiem sāk bakstīt siena pantu.
Pagalmā dzirdu kliedzienus un vaimanas. Šajā brīdī čekisti sita manu tēvu un
māsu Annu. Pugaču māju virzienā sākās ložmetēju kārtu šāvieni, granātu
sprādzieni, cilvēku vaimanas, saucieni un kliedzieni pēc palīdzības. Man, sēdot
bunkurā, nāsīs sitās degoša siena smaka. Mūsu mājas pagalmā un kūtī dzirdu
atsevišķus ieroču šāvienus. Galvā džinkstēja, ausīs tā kā zvani zvanīja, bet mana
sirds balss iekšēji runāja – nepadoties, izturēt. Degoša siena smaka bija tik
jūtama, ka domāju, deg mans šķūnis. Es izlīdu no bunkura pie šķūņa sienas un
tikai tad sapratu, starp baļķu šķirbām skatoties, ka laukā ir migla un
sajaukusies ar dūmiem. Pugaču māju virzienā nepārtraukti šāva automātiskie
ieroči un pa starpām dobji un spēcīgi sprādzieni. Tad viss apklusa.
Pēc ilgāka klusuma es gar
siena panta malu un šķūņa sienu lēnām, ar lielu piesardzību uzlīdu līdz jumta
korei un sapratu, ka ir nakts. Sēdēju un klausījos. Mana tēva mājas pagalmā
bija klusums. Mana šķūņa durvis bija aizvērtas. Uz siena panta tupot, visādi
domāju, – ko darīt un kā rīkoties, lai aizietu no šķūņa. Izdzirdu, ka atveras
istabas durvis un sunīti Duksi rīda, – cui, cui… Tā bija mātes balss. Duksis
izskrējās un izrējās ap visām mājām. Tad, dzirdu, klusā balsī ar Duksi runādama
nāk māte. Atver šķūņa durvis un klusā balsī runā: – Dēls, tu esi dzīvs?
Es lēnām nolaidos no
siena panta. Māte stāvēja šķūņa aizdurvē. Sāpēs un izmisumā čukstus stāstīja,
ka čekisti un istrebiteļi iznīcinājuši visu Pugaču ģimeni. No mūsu mājām
arestējuši un uz Tilžas čeku aizveduši sasisto māsu Annu, tēvu Aleksi un līdzi
paņēmuši māsu Anastasiju. Pugaču mājas čekisti un istrebiteļi izlaupījuši.
Lopus, cūkas, kartupeļus un graudus aizveduši. No mūsu mājām paņēmuši divas
govis un visu ar mašīnām aizveduši uz Tilžu. Ilga runāšana ar māti nebija., jo
pašreizējais pieklusums varēja būt mānīgs. Māte man teica: – Dēls, ja nav kur
palikt un bunkurā nevienu partizānu nesatiec, tad ej pie tantes Teklas.
Es noskūpstīju mātes
asarās mirkstošo seju. Māte mani pārkrustīja ar krusta zīmi. Piesaucot
Dievpalīgu es devos ceļā, uz “Lapsukalna” bunkuru. Tur Andreju es nesatiku.
Sāku apskatīties bunkurā slepenās vietas. Tur nekas nebija nolikts. Izgāju
laukā. Pie bunkura sienas arī neko neatradu. Sāku domāt, – kāpēc nav atstāta
informācija… Kur aizgāja un kad atgriezīsies. Nolēmu, ka šonakt Andreju
gaidīšu atgriežoties. Tā visa nakts pagāja nemierā. Iekurināju krāsniņu. Palika
mazliet siltāks. Vairāk kurināt baidījos, jo dūmi izklīst apkārt un tas
partizāniem jāņem vērā un jāsargājas. Pagāja diena. Sals saldēja. Ēst arī
gribējās. Uz guļamlāviņas stūrī atradu papīrā ietīto rupjo sāli. Šos lielos
sāls graudus pasūkājot, ēstgriba pārgāja, bet sālījums dedzināja iekšas.
Nesagaidījis Andreju, uz mazas papīra strēmelītes uzrakstīju un atstāju viņam
ziņu, ka es aizeju pie Teklas tantes, lai pārdzīvotu ziemu. Par manu atrašanās
vietu tuvāk uzzināsiet “Austrumos”. Ierakstu sarullēju bērza tāsī un noglabāju
pie bunkura sienas, jo šī vieta bija zināma tikai komandieriem un sakarniekiem.
Pāri trim upēm un ziemošana bunkurā uz kūtsaugšas
Dienā bunkura apkārtni
“Lapsukalnā” nomaskēju un sakārtoju ar sila sūnu un nolēmu, ka šonakt no
“Lapsukalna” rezerves bunkura aiziešu. Un tā, 1947. gada 23. novembra naktī ar
Dievpalīgu devos tālajā ceļā. Man bija jāpāriet trīs upes – Dukšupe, Tilža un
Keiba. Pār tiltiem un laipām iet bija nedroši. Vajadzēja iet ūdenī, lai tiktu
pāri upēm. Laiks bija auksts un drēgns. Lai gan man bija zināmas šo upju
seklākās vietas, tāpat izmirku līdz padusēm. Mans apģērbs, kas bija kājās un
mugurā, sāka sasalt. Tas brikšķēja un grabēja. Kustības bija ierobežotas. Uz
rīta pusi laimīgi ierados tantes Teklas mājās. Biju nosalis un viss drebēju.
Pat vārdus izrunājot mēle mutē drebēja. Tante uzvārīja karstu liepziedu tēju,
pielika klāt medu un lika daudz dzert. No tējas sāka svīst piere un sāka atkust
manas sasalušās drēbes. Ar onkuļa Pētera palīdzību, kurš ar nazi sagrieza manas
sasalušās drēbes, es tiku ieģērbts sausās drēbēs. Un atkal lika dzert karstu
liepziedu tēju. Mani sāka kratīt drudzis un raustīt žagas. Sev iekšā sajutu
karstuma un aukstuma viļņus. Pēc tam onkulis lika lēnām staigāt pa istabu un
ieģērba mani lielā, garā aitādas kažokā. Kājās lika uzvilkt otru pāri vilnas
zeķu. Lēnām staigājot kļuva silti. Drudzis un žagas mani vairs nemocīja. Tante
lika ēst medusmaizi un virsū dzert karstu liepziedu tēju. Paldies šiem
labajiem cilvēkiem! Es atguvu spēku un uz kājām jutos daudz labāk. Visā
savā ķermenī sajutu, ka tajā ieplūst jauns spēks un enerģija.
Savu partizāna bruņojumu
nācās nodot onkuļa Pētera glabāšanā. Pēteris atnesa linu austo maisu un lika
man to turēt. Viņš ar savām rokām manu bruņojumu salika maisā. Tur ielika
granātu saišķi, pistoli, brezenta topogrāfisko karšu somiņu, kompasu, somu
markas karavīru dunci, četrus mašīnpistoles radziņus, pielādētus ar patronām un
mašīnpistoli. Visu to salika maisā un maisu aiznesa uz savu istabu. Atnācis no
savas istabas, lika man ar visu lielo kažoku iet līdzi. Ieveda mani
pieliekamajā kambarī, kur kambara stūrī bija ierīkotas ar roku maļamās
dzirnavas. Pētera onkulis notupās uz ceļiem, palīda zem dzirnavu galda un
pacēla grīdā iebūvēto vāku. Lika man, viņam pašam pieceļoties, līst iekša bedrē
ar visu kažoku. Es iegāju bedrē un onkulis noteica, te dzīvosi līdz
pusdienlaikam. Pēcpusdienā dzīvosi citā vietā. Onkulis vāku aizvēra un kaut ko
uzlicis virsū uz vāka, aizgāja.
Man bija silti. Galvā
bija jūtams smagums. Aizmigt nevarēju. Visādas domas jaucās pa galvu. Domāju,
kā es izdzīvošu ziemu. Vai satikšu savu komandieri Andreju Roskošu
(Melnais)?… Tā ar visādām domām galvā cīnoties biju aizmidzis. Pamodos tad,
kad tante Tekla bija sākusi saviem lopiņiem virtuvē vārīt ēdienu. Pēc kāda laika
atkal iemigu un atmodos, kad onkulis Pēteris no grīdas vāka vilka nost uzlikto
svaru un runāja, gana ilgi esi gulējis un pacēla bedres vāku. Es onkuli
sveicināju ar “labrīt!”. Viņš jautāja, vai nebija auksti. Es atbildēju, –
paldies, onkuli, bija labi un silti. Lēnām izkāpu no bedres. Virtuvē satiku
tanti. Viņa lika nomazgāties. Noģērbu kažoku. Tad onkulis lika vēl uzvilkt
lielo kažoku, ar kuru jau biju bedrē. Viņš pavēra istabas durvis. Uz galda
kūpēja smaržīga svaigas gaļas zupas bļoda. Onkulis lika man apsēsties pie galda
un pats aizgāja uz lielo istabu, tā saucamo – zāli. Drīz atgriezās. Viņam līdzi
gāja mans brālēns Staņislavs. Jā, tā bija tikšanās! Pārdzīvojums un prieka
asaras. Šo cilvēku es zināju. Kad viņu iesauca leģionā, 1943. gada martā, viņa
karaballē arī es biju. Un nu tikšanās un atkalredzēšanās pēc četriem gadiem.
Staņislavs dzimis 1921. gadā Abrenes apriņķa, Bērzpils pagasta “Ozoliņu mājās”.
Vācu armijā dienēja par sakarnieku. Karojis Volhovā, Veļikije Luki, Ostrovā.
Latvijā pie Kārsavas, Purviņas. Vācu armijai pēc Purviņu kaujas atkāpjoties,
naktī dezertējis. Aizgājis uz tēva mājām un tā sācis partizāna dzīvi mājas
apstākļos. No 1944. gada augusta neviens radinieks, ne arī kaimiņš to nezināja.
Tā sākās arī mana partizāna dzīve kopā ar brālēnu Staņislavu mājas apstākļos.
Pa ziemu dzīvojām uz kūts
augšas ierīkotajā bunkurā. Pārtiku mājās gatavoja tante Tekla un atnesa mums uz
kūti. Staņislava brālis Alberts, kurš sliktās redzes dēļ bija atbrīvots no
iesaukuma krievu armijā, mums bija ziņnesis un sakarnieks. Staņislava tēvs
Pēteris bija visā “Golvaru” novadā labi pazīstams kalējs. Viņam bija sava
smēde. Viņš apkala ratus, ragavas, zirgus un remontēja kolhoza vajadzībām
tehniku. Pavasarī mēs no kūts augšas pārgājām uz šķūnī ierīkoto bunkuru. Staņislava
brālis Alberts izgatavoja lielāka izmēra vēja dzirnaviņu spārnus un novietoja
uz šķūņa jumta kores. Šie spārni griežoties radīja lielu troksni, kura aizsegā
mēs abi varējām darīt kādu darbu. Šķūnis no smēdes atradās 300 metru attālumā.
Apkārtne bija labi pārredzama. Tur mēs visu redzējām, kas pie smēdes no ceļa
puses piebrauca un aizbrauca. Mēs no priedes klučiem plēsām skalus un pinām
dažāda lieluma kartupeļu grozus. Grozus dāvināja radiem un draugiem. Pēc grozu
pīšanas onkulis Pēteris ieminējās, ka augšā uz bēniņiem esot izmaltie lini,
tikai jāatspaļo no spaļiem. Esot gana daudz. Un tā mēs bijām ar mieru ķerties
pie šī darba. Ar Staņislavu norunājām, ka sagatavosim saujas un no spaļiem
attīrīsim katrs savu sauju. Attīrītās saujas liksim vienā buntē pa divdesmit un
šīs buntes prata sasiet tikai onkulis Pēteris. No bēniņiem uz šķūni linus
atnesa Alberts. Iztaisīja statīvu un brauktuvi. Mēs uzsākām darbu. Ja viens
kulstīja savu linu sauju, otrs ar binokli pa šķūņa spraugām vēroja māju un
smēdes apkārtni. Vējainā laikā mums bija labāk darboties, jo dzirnaviņas uz
jumta griežoties radīja lielu troksni, kurš mums bija vajadzīgs. Tā mēs
darbojāmes. Darbs patika. Līdz ar to dienas un nedēļas mums pagāja ātrāk, jo
visu laiku dzīvojot bezdarbībā ir ļoti garlaicīgi. Darbs ar liniem bija līdz
augustam. Pēc linu kulstīšanas šķūnī paplašinājām veco bunkuru. Tas kļuva
lielāks. Kad sāka no pļavām šķūnī vest jauno sienu, uz bunkuru uztaisījām ieeju
no malkas šķūnīša puses. Gatavojamies ziemai un ar vecām segām un drēbēm
siltinājām bunkura iekšpusi. Tuvojās 1948. gada ziema. Pēteronkulis no spaļiem
attīrītas un sasietās linu ķīpas glīti trijās vietās pārsēja un nolika klētī uz
dēļu lāviņas, pārklājot ar brezentu. Par padarīto darbu onkulis Pēteris mums
pateicās un piebilda, vēlāk vedīšu linu ķīpas pārdot uz Viļakas linu pārstrādes
fabriku. Tad par darbu saņemsiet algu. Tā dienas, nedēļas, mēneši pagāja
vakaros klausoties BBC un “Amerikas Balss” raidījumus. Naktīs mazāk bija tā
saucamā “krievu zāģa” traucējumu. Lasījām avīzes, kur rakstīts, kā Čerčils un
Rūzvelts žvadzina ieročus pret Krieviju, bet tie visi bija meli un ASV
propaganda. Mēs cerējām, mēs gaidījām, bet viss palika tikai runu līmenī. Mums,
partizāniem, citas izejas nebija, izņemot vienu: būt vai nebūt!
Cīņa pret okupantiem
turpinājās un saasinājās. Tie, kuri bija legalizējušies 1945. un 1946. gadā,
visi tika apcietināti, sisti, spīdzināti un dzīti uz nošaušanu. Tiesāti un
izsūtīti uz Sibīrijas lēģeriem. Cīņa bija nežēlīga. Mūsu atbalstītājus un
labvēļus, kuri sadarbojās ar partizāniem, izsekoja čekas aģenti, sita un
spīdzināja, bet nespēja salauzt mūsu tautu. Viņa palika uzticīga savas tautas
aizstāvjiem – partizāniem.
1948. gada rudens bija
silts. Nolēmām ar brālēnu, ka dzīvosim šķūņa bunkurā. Vakaros gājām uz istabu
klausīties radio un sildīties pie lielās krāsns, kuru ik pārvakarus kurināja.
Pēc Ziemassvētkiem ziemas sals pieņēmās un mēs pārgājām uz dzīvi kūts augšas
bunkurā, jo no kūtī esošiem lopiņiem arī pie mums atnāca siltums. Kādu rītu,
kad pamodos un iededzu kabatas lukturīti, tad redzēju, ka bunkura iekšējās
sienas bija klātas ar sarmu. Tāda bija toreizējā partizānu dzīve. Neslimojām un
nezinājām, kas ir klepus, iesnas, temperatūra. Bijām rūdījušies partizānu
dzīves ikdienā.
1948. gadā uz Lieldienām
no “Austrumu” mājām “Ozoliņu” mājās ar zirga pajūgu ieradās mans tēvs Aleksis
un māsa Anna. Bija atveduši man kārtējo pārtiku: gaļu, miltus, taukus,
putraimus, sviestu, kartupeļus un krāsotas Lieldienu olas. To visu nodeva
tantei Teklai. Notika mūsu abu ģimeņu tikšanās un pārrunas. Arī mēs ar
Staņislavu piedalījāmies sarunās. Mana māsa ar tēvu stāstīja, ka Tilžas čekisti
un istrebiteļi zirgu pajūgos bieži agri rītos un vakaros parādoties Runcenes
pusē. Un naktīs bieži notiekot māju ķemmēšanas un pārbaudes. Arī dienas laikā
bieži redzēti sveši cilvēki staigājot māju apkārtnē. Ieejot mājās, svešinieki
prasot, kur atrodas Celmukalna mājas, Vecdruvnieku mājas, Plūmīšu, Pugaču,
Vītolu, Līksniņu, Krastiņu mājas. Kurš ceļš aizejot uz Žogiem un Krišjāņiem.
Pārsvarā šie svešie cilvēki ir vīrieši, bet ir arī sievietes un tie ir gados
jauni cilvēki. Bija tāds gadījums. Pirms pusdienlaika no “Austrumu” mājas meža
puses mājas pagalmā ienākuši divi cilvēki – vīrietis un sieviete. Sunītis
Duksis sācis nikni riet. Tēvs no istabas izgājis pretī un suni aprājis. Svešie
ierunājušies: – saimniek, mēs esam partizāni no Andreja Roskoša grupas. Tagad
viņi atrodas mežā aiz jūsu pirts. Lūdzam izkurināt karstu pirti ar karstu ūdeni
un pirtsslotām. Ūdeni no akas uz pirts krāsns lielo katlu palīdzēšot sanest.
Tēvs atbildējis, ka šis pirti nekurinās un tādu Andreju Roskošu viņš vispār
pirmo reizi dzird un nekādus partizānus viņš nav redzējis. Zirgu pajūgos
braucot karavīrus un istrebiteļus gan bieži esot redzējis. Tā šie svešie,
vīrietis un sieviete aizgājuši atpakaļ pa ceļu gar pirti uz meža pusi. Tēvs
stāstīja, ka Kāpessilā pie Vītoltēva esot ticies ar Andreju Roskošu un
brīdinājis, ka uz Runcenes pusi pie partizānu atbalstītājiem lai neejot. Viņš
teicis, ka šis uzturoties un dzīvojot kopā ar Ziemeļa grupas partizāniem Viļānu
rajona Vecrikavas mežos. Pavasarī ar Ziemeļa grupas vīriem pāries uz Grīvu meža
masīvu, uz “Silakalniņa” bunkuru. Bija arī sarunas par mūsu turpmāko un tālāko
dzīvi partizānos. Bija arī doma, ka ar viltotiem dokumentiem jāaizbrauc uz citu
pusi un jāiestājas meža darbos. Strādāt par mežstrādniekiem. Pēteronkulis ar
savu dēlu Albertu izteicās, lai puiši vēl kādu gadu dzīvo pagrīdē “Ozoliņu”
mājās. Arī mans tēvs Aleksis un māsa Anna piekrita. Ar tādu norunu un pārdomām
mēs šķīrāmies. Tēvs un māsa aizbrauca uz “Austrumu” mājām. Pēc kādām dienām
“Ozoliņu” mājas pagalmā ieradušies trīs istrebiteļi, bruņojušies ar automātiem.
Staņislava brālis Alberts pēc tam mums stāstīja, ka vienu viņš pazinis. Tas
esot bijis Bērzpils pagasta istrebiteļu grupas komandieris Strautiņš. Viņš
Albertam jautājis, vai pa “Golvariem” neesot redzēti staigājot bruņoti bandīti.
Vai viņš nezinot, kurās mājās viņi uzturoties un kas viņus atbalstot. Alberts
Strautiņam atbildējis, ka nekādus bruņotus bandītus “Golvaros” neesot redzējis
un vispār nezinot, kas viņi, šie bandīti, esot. Vienīgie bruņotie cilvēki, kuri
mūsu mājas pagalmā ir bijuši un redzēti, esat jūs. Tā pēc šīs sarunas Strautiņš
ar saviem istrebiteļiem aizgājis uz “Golvaru” ciema padomi. Pēc istrebiteļu
aiziešanas un parādīšanās “Ozoliņu” mājas pagalmā, mums lika būt uzmanīgiem un
piesardzīgiem. Mūsu ziņnesis un sakarnieks Alberts ar sunīti Peksi apsargāja
mūsu mājas. Naktīs lielais Peksis no ķēdes tika atbrīvots. Ja mājai tuvojās
kādi sveši cilvēki, Peksis nikni un nepārtraukti rēja. Tad mēs ar Staņislavu
saspringti klausījāmies, vai laukā, ārpus mūsu atrašanās vietas, aiz kūts
sienas un mājas pagalmā nerunā krievu valodā. Paldies Dievam, šādi uztraukumi
mums negadījās. Bet mums vienmēr un nepārtraukti bija jābūt uzmanīgiem, jo
Golvaru ciema padome no “Ozoliņu” mājām bija netālu. Apmērām pusotra kilometra
attālumā. Ciema padome bija kalnā, Tilžas – Bērzpils lielceļa malā. “Ozoliņu”
mājas atradās ieplakā. Mājām apkārt auga liepas un ozoli. Katru dienu no
“Ozoliņu” mājām ar tālskati ļoti labi varēja novērot ciema padomi un redzēt,
kas pie tās dienas laikā pulcējas. Mūsu novērošanas vieta bija ierīkota kūts
jumta korē, kur bunkurā arī mēs dzīvojām. Pavasara un vasaras dienās ciema
padomi mēs novērojām nepārtraukti. Ik pēc stundas mēs ar Staņislavu
mainījāmies, jo ar tālskati darbojoties, tas ļoti ātri nogurdina. Bet
piesardzība mums bija vajadzīga. Pēteronkulis, no smēdes darbiem pārnākot
mājās, mūs informēja par jaunāko kas noticis Bērzpilī vai Tilžā. Viņam,
strādājot savus kalēja darbus, katru dienu bija tikšanās ar cilvēkiem. Un tā
mēs uzzinājām par notikumiem abos pagastos. Mēs ar Staņislavu pārrunājām, kādas
cerības mums uz gaidāmo atbrīvošanos. Vienīgais cerības stariņš, kas mūs
stiprināja un mums bija, tad tie bija mūsu atbalstītāji. Kas morāli un garīgi
mūs stiprināja un sniedza visu iespējamo palīdzību.
Fotobildē:
- Olekšu ģimene. Sēd Pēteris Olekšs un Tekla Olekša, stāv no kreisās
Alberts Olekšs, Lilija Olekša (Jaunžeikare) un Staņislavs Olekšs.
Mūsu partizānu apstākļi
pasliktinājās pēc 1949. gada deportācijām un kolektivizācijas. Mēs, partizāni,
zaudējām daudzus savus atbalstītājus, kurus pēc čekistu un istrebiteļu
sastādītiem sarakstiem arestēja un izsūtīja. Nevar būt nekāds izlīgums ar
latviešu tautas iznīcināšanas organizētājiem un viņu pakalpiņiem. Līdz šai
dienai viņi nav publiski atzinuši savu noziedzīgo rīcību un nav lūguši
piedošanu. Bez grēksūdzes nav absolūcijas. Mums ir tiesības uz savu vēsturi,
bet pašlaik šo tiesību nav. Latvijas vēsturnieki ir pastiprināti pievērsušies
holokausta pētniecībai vācu okupētajā Latvijas teritorijā. Bet tieši mūsu
jaunākās vēstures (1940. – 1990.) pētniecībā jāatklāj tā traģēdija, kas šajā
laikā notika Latvijas valstī ar tās tautu. Krievu (PSRS) okupācijas laiks gan
mūsu valstij, gan tautai nesis vislielāko ļaunumu. Mūsu Latvijas vēsture ir
pavisam citāda un tiesības uz šo citādību mums ir jāaizstāv. Mūsu tiesības to
interpretēt. Rūzvelta ASV un Čērčila Anglijai Padomju savienība bija
sabiedrotā. Latvijai un latviešiem PSRS konkrētajā vēsturiskajā situācijā kara
laikā un vēlāk, bija lielāka ļaunuma nesēja nekā nacistu Vācija. Šīs
vēsturiskās patiesības mūsu vēsturniekiem, zinātniekiem un politiķiem ir
regulāri, pacietīgi un neatlaidīgi jāskaidro Rietumu “gudrajiem”. Par
ekonomisko kaitniecību, ļaunprātību, sabotāžu, kas vērsta pret Latvijas
labklājību un latviešu tautas interesēm. Uz laukiem dzīvo latviešu tautas
lielākais vairākums. Pirmais, kas šim pamatmērķim būtu jāpanāk, lai Latvijas
iedzīvotāji, vienalga, kādas tautības vai izcelsmes tie būtu, identificētos ar
šo zemi, kā savu. Veicinātu Latvijas intereses, respektētu tās likumus un būtu
lojāli pavalstnieki. Tas ir sevišķi svarīgs mērķis, jo jāņem vērā, ka gandrīz
puse Latvijas iedzīvotāju nepieder pie latviešu tautas. Starp viņiem vēl
joprojām ievērojama daļa jūtas kā senākie kungi un iekarotāji un ir atklāti
naidīgi latviešu tautas interesēm. Katra godīga latvieša pienākums savā
neatkarīgajā valstī būtu likt nelatviešu iedzīvotājam labāk saprast, ka Latvija
vairs nav krievu kolonija, pie kuras tie tik ilgi bija pieraduši. Ka krievi vairs
nav valdošā kungu tauta. Viņiem jāliek saprast, ka latviešu valoda nav nekāda
suņu valoda, bet gan vietējā valsts valoda – oficiālā saziņas valoda. Cilvēks
ar normālu saprātu valodas pamatus var apgūt trīs mēnešu laikā, ja tikai viņam
ir cieņa pret šo valodu un tās runātājiem. Mana doma, ka Latviešiem vajadzētu
apkopot un izdot “Balto Grāmatu”,
kas uzskatāmi parādītu vācu un krievu okupācijas nelabvēlīgās sekas. Tā kā
līdzšinējās valdības to nav uzskatījušas par vajadzīgu, tad tā ir ļoti smaga
stratēģiska kļūda, kas latviešu interesēm var dārgi maksāt.
Notiek abstraktas
lietas… Demokrātijas ideāla vārdā, kam pašu valstī ne vienmēr ir sekots, tās
gribētu, lai visiem šiem svešiniekiem tūlīt tiktu piešķirtas pilnas pilsoņu
tiesības. Ieskaitot arī tos, kas visu mūžu Latvijā nodzīvojuši, bet nav
turējuši par vajadzīgu iemācīties kaut vienu vārdu latviski. Pašiem pilsoņiem,
vai tas būtu krievs vai vācietis, ir jāapzinās, ka tās valsts valoda, kurā viņi
dzīvo ir jāiemācās runāt un saprast. Latviešu tauta ir kauls no mana
kaula un miesa no manas miesas.
Šie sarkanie nelieši, Egils
Lukjanskis un Jānis Dzintars, kas ir čekistu izpalīgi, jauc un nonicina
nacionālo partizānu piemiņu. Kas tad visu šo asinspirti Latvijā iesāka? Vai
Lukjanskis nezina, ka tie bija krievi!?… Tie, kas 1940. gada vasarā okupēja
Latviju un uzsāka nežēlīgu apcietināšanu un slepkavību akciju. Pirmie asins
liecinieki bija latviešu robežsargi Masļenku ciemā Latgalē. Ja krievi nebūtu
okupējuši Latviju un uzsākuši varas darbus Stabu ielas nama pagrabos un citās
baigās vietās, nebūtu arī nacionālo partizānu.
Partizāni Stompaku kaujas
laukā zaudēja 19 cīnītājus un 11 ievainotos. Vēlāk vairāki partizāni mira mežu
slēptuvēs no kaujā gūtajiem ievainojumiem. Nav apzinātas visu Stompaku kaujā
kritušo un pazudušo nacionālo partizānu atdusas vietas. Vairums aprakti Viļakā
pie katoļu baznīcas sētas, daļa Rekovā aiz Čukuļu kapiem. Tur čekisti sameta
bedrē no meža atvestos kritušo augumus. Šī bija lielākā nacionālo partizānu
aizstāvēšanās kauja. Partizāni Pētera Supes vadībā no tās izgāja organizēti un
neuzvarēti. Par šo lielkauju tagad atgādina daudzo bunkuru atliekas un piemiņas
plāksne Stompaku purva salās kritušo partizānu pirmajā apbedījuma vietā. To
uzlikuši bijušie partizāni un Balvu patrioti, lai iezīmētu vēsturisko cīņu
vietu.
Mums bija
jāmirst, lai dzīvotu simti.
Nebija lemts
toreiz Latvijai zelt.
Tiem, pēc kara
kas palikāt dzīvi,
Būs no jauna jums
Latviju celt.
Šodien, pēc pusgadsimta, vairs
nav iespējams atcerēties un uzrakstīt visu, ko pieredzēju un pārdzīvoju. Laiks
darījis savu arī atmiņu apcirkņos. Esmu simtkārt pateicīgs latviešu zemniekiem,
kuri mūsu partizānus garīgi un morāli stiprināja. Kuri mūs ēdināja, deva
patvērumu, slēpa un visādi palīdzēja, vienmēr paši riskēdami ar savu dzīvi un
dzīvībām.
Fotobildē:
Bijusī Tilžas čekas māja 1999. gadā.
Daudzi mani cīņu biedri
bija krituši, daži bija legalizējušies Viļakas čekā. Dažiem bija izdevies
sagādāt viltus dokumentus un aizbraukt meklēt darbu un dzīves vietu uz
attālākiem rajoniem. Tā arī mēs ar Staņislavu, pēc garākām kopīgām pārrunām
vienojāmies, ka tālāk mēs savus piederīgos un atbalstītājus nedrīkstam
apgrūtināt. Un cerības, kurām mēs vēl ticējām un gaidījām uz atbrīvošanos, ko
Čerčils un Rūzvelts pārraidīja BBC pārraidēs, pēdīgi izplēnēja un apklusa. Tā
mēs nolēmām un izšķīrāmies par partizānu dzīves pārtraukšanu. Gala vārdu par
mūsu lēmumu, to pārrunājot ar mūsu piederīgajiem, deva Pēteris, Tekla, Alberts
Olekši un Aleksis, Marta, Anna,, Anastasija, Marija Barkovski. Viņi bija ar
mieru, ka mēs legalizējamies.
Pēteronkulis nākošās
dienas vakarā tikās ar savu radinieku Bonventūru Mikazānu, kurš tajā laikā bija
Bērzpils pagasta kara komisāra pārstāvis. Nākošās dienas vakarā tikāmies ar
Bonventūru Mikazānu un norunājām par mūsu legalizēšanos. Viņš mūs drošināja, ka
viss būšot normāli. Viņš braukšot mums līdzi uz Viļaku. Līdzi jāņem alus
muciņa, sviests, speķis, samagonka un 3000 rubļu. Tā nodeva ar šā starpniecību
kara komisāram Viļakā. Divu dienu laikā sakārtojāmies un 1949. gada 22.
septembra vakarā mana māsa Anna ieradās Olekšu mājās, lai nākošā dienā agri no
rīta izbrauktu uz Viļaku. Ieradās Bonventūrs Mikazāns, ar viņa izrakstītām
caurlaidēm. Mēs visi četri sasēdāmies līnijdroškā. Tante Tekla novēlēja laimīgu
ceļu un Dieva un Laimītes svētību. No Olekšu mājas pagalma izbraucām 1949. gada
23. septembra agrā rīta stundā. Viļakā ieradāmies pēcpusdienā. Mikazāns aizgāja
pie kara komisāra. Pēc neilga laika atnāca pie mums un lika iet viņam līdzi.
Viņš gāja pa priekšu uz kara komisāra ēku. Iegājām iekšā. Pie galda sēdēja
sieviete. Kā sapratām, tad viņa bija kara komisāra sekretāre. Mikazāns izgāja
ārā pie manas māsas. Pa logu redzējām, ka atveras kara komisāra sētas lielie
vārti un māsa iebrauca iekšā. Vārti aizvērās. Pēc kāda laika vārti atvērās un
māsa izbrauca ārā. Piebrauca pie slitas un piesēja zirgu. Māsa un Mikazāns
atnāca pie mums. Mums ar Staņislavu bija ļoti neparasti atrasties šajā mājā.
Bijām satraukti. Sēdēt nevarējām un gaidījām, kad atvērsies durvis un mūs
izsauks kara komisārs. Mūsu legalizācijas izziņas Mikazāns bija nodevis kara komisāram.
Atvērās durvis un pirmo uz kara komisāra kabinetu izsauca Staņislavu Olekšu.
Viņš aizgāja. Es paliku un tā savādi man likās. Visādas domas šaudījās pa
galvu. Šķita, ka pagājis ļoti ilgs un garš laiks, kopš Staņislavs tiek
iztaujāts un pratināts. Es piecēlos un sāku staigāt pa uzgaidāmo telpu.
Sekretāre ierunājās, lai es neuztraucoties, jo kara komisāram šodien esot labs
garastāvoklis. Es tā kā mazliet nomierinājos. Beidzot pēc kāda laiciņa kara
komisāra kabineta durvis atvērās un izgāja Staņislavs. Viņš pacēla galvu uz
augšu, jo tā bija norunāts. Tā bija liecība, ka viss apmierinoši. Bet ja galva
būtu uz leju, tad tā būtu zīme, ka slikti. Es gribēju iziet laukā, bet atvērās
kara komisāra kabineta durvis un izsauca mani. Man līdzi gāja Mikazāns. Kara komisārs
lika man apsēsties un pirmais jautāja, – kāpēc negribēji dienēt istrebiteļos un
sarkanajā armijā. Es atbildēju, ka biju iestājies mācīties Rēzeknes pārtikas
rūpniecības skolā un tajā laikā, kad es mācījos skolā, mana gada gājumu armijā
vēl neiesauca. Manu teikto Mikazāns pārtulkoja. Tad kara komisārs jautāja, kur
dzīvoju un vai bija ieroči. Mana atbilde bija, ka dzīvoju un slēpos mājās un
ieroču nekādu nebija. Trešais jautājums, ko uzdeva kara komisārs bija, ar
kādiem vēl bijāt kopā. Man atbilde bija, ka mēs bijām divi. Slēpāmies un
dzīvojām šķūnī bunkurā, Bērzpils pagastā, Ozoliņu mājās pie Pētera Olekša līdz
legalizēšanās dienai. Manu teikto Mikazāns kara komisāram pārtulkoja. Man lika
iziet no kabineta. Mikazāns palika pie kara komisāra kabinetā. Pēc brīža kara
komisārs iesauca savu sekretāri. No komisāra kabineta izgāja Mikazāns un teica,
ka pēc stundas mums izdošot dokumentus un varēšot braukt mājās, bet pats atkal
iegāja pie komisāra. Ienāca māsa Anna, kad mēs gaidījām savus dokumentus. Tā savādi
likās, gan skumji, gan priecīgi un nevarēja aptvert, ka tu tagad būsi brīvs un
tev nevajadzēs baidīties un slēpties. Māsa Anna ar asarām acīs mums runāja, ka
Dievs un Likteņmāte, jūs, brālīši, abus sargāja un vadīja visus šos gadus.
Atvērās kara komisāra kabineta durvis un mūs abus iesauca iekšā kabinetā. Lika
parakstīties par jaunu dokumentu saņemšanu. Sekretāre mums izsniedza dokumentus
un mēs abi ar Staņislavu pateicāmies par dokumentiem. Mikazāns mums līdzi
aizgāja līdz pajūgam, atsveicinājāmies un viņš teica, esiet droši, neviens jūs
neaizskars. Brauciet mājās un dzīvojiet. Meklējiet darba vietas un strādājiet.
Mikazāns palika Viļakā. Iesēdāmies līnijdroškā un ar Dievpalīgu braucām no
Viļakas uz Ozoliņu mājām “Golvaros”. Naktī, uz rīta pusi, bijām atbraukuši.
Izjūdzām zirgu un aizveduši uz ganībām piesējām. Teklas tante ar onkuli un
Albertu mūs bija gaidījuši visu nakti un nemiera pilni pārrunājuši, kā mums,
tur Viļakā, ir gājis. Satraukti jautāja, ko prasīja kara komisārs. Mēs
atbildējām, ka komisārs bija labsirdīgs. Ar mums normāli izrunājās. Dusmīgs
nebija, jo visās sarunās piedalījās arī Bonventūrs Mikazāns.
Otrā dienā mēs ar māsu
Annu aizbraucām uz “Austrumu” mājām. Pateicos onkulim, tantei un Albertam par
man doto patvērumu un pajumti, lai izdzīvotu. Paldies viņiem. Mūs slēpjot viņi
riskēja ar savu brīvību un dzīvību. Ar Staņislavu norunājām tikties “Austrumu”
mājās, lai pārrunātu par mūsu tālāko dzīvi un darbu. Pēc kādām dienām
Staņislavs uz mūsu mājām atbrauca ar velosipēdu. Notika ilgas un garas sarunas.
Ko darīsim, kur brauksim meklēt darba vietu?… Nolēmām, ka darbu meklēsim
mežniecībās un tālāk prom no savas puses. Tā pēc mūsu tikšanās Staņislavs
aizbrauca uz savām mājām un mēs vairs nesatikāmies.
Fotobildē:
Jānis Barkovskis 1950. gadā pēc legalizācijas.