Zaļo
cietokšņu
varoņu
piemiņai
Ziemeļlatgales
(Abrenes apriņķa) nacionālā partizāna, izlūka – sakarnieka Jāņa Barkovska
(”Smilgas”) atmiņas, 1944. g. 20.11. – 1949. g. 23.09.
Balvi,
2002.
Pateicība
Tilžas novada
nacionālo partizānu atbalstītājiem, kuri stiprināja mūs garīgi, atbalstīja
materiāli ar maizes riecienu, gaļas šķēli, medikamentiem, nodrošināja
informāciju, riskējot ar dzīvību.
Viņi bija: Reinis
Vītols, Otīlija un Rūdolfs Robeži, Zariņu ģimene, Zeķīšu ģimene,
Miķīšu ģimene, Sīviņu ģimene, A. Ozols, J. Graudiņš, brāļi Sparinski, brāļi
Līviņi, Pēteris, Tekla, Alberts Olekši, Alma Pauliņa, Edvards, Marija, Emīlija,
Alberts, Leontīna Gabranovi, Helēna Roskoša (dzim. Barkovska), R.
Saulītis, P. Zieds, St. Indričevs, T. Silavniece, Antonija, Augusts Roskoši,
Jānis Roskošs, farmaceitiem Lūcijai un Pēterim Novikiem, ārstam
Rūdolfam Cilinskim, Viktorijai Barkovskai, Jurim Makarovam, Jānim Kudreņickim,
Lidijai Siliņai, Aleksim, Martai, Annai, Anastasijai, Marijai Barkovskiem, Purviņu
skolas skolotājām Annai Bernānei – Ozolniecei, Olgai Pilsumai – Placānei,
Aleksandram un Almai Vilciņiem, Jānim, Sofijai un Līvijam
Gabranoviem, Boļeslavam un Annai Stukmaņiem, Annai un Edvardam
Olekšiem, Saverijam, Rozālijai un Virginijai Pugačiem, Annai un
Ievai Pugacēm, no kādreizējā Viļānu rajona Vecrikavas
Jurim, Teklai, Annai, Jānim, Marijai, Pēterim un Stefānijai Grigāniem,
Zentai un Ritai Sproģēm, Antonam un Sofijai Laupačiem, Rūdolfam un
Robertam Vītoliem, Mildai Ozoliņai – Celmiņai, Andrejam Ločmelim, Jurim, Teklai
un Venijai Ežmaļiem, Benediktam, Boļeslavam un Martai Leitāniem,
Pēterim un Elmai Muižniekiem, Domicellai Ežmalei, Jāzepam Olekšam no
Krampiņām, Kazimiram Pujātam, Pēterim un Hermīnei Skudrām, Jānim un
Vilmai Rozīšiem, Otīlijai, Līvijai un Martai Krastiņām, Mildai Kramai.
Daudzi no šeit
minētajiem jau Aizsaules dārzos vai miruši Sibīrijā vergu nometnēs.
Zemu liecu galvu
un godinu Jūsu piemiņu, jo Jūs palīdzējāt izdzīvot un karot pret okupantiem.
J.
Barkovskis
***
Mūsu dzimtene ir latvju zeme,
Druvas zaļo – saule pāri spīd.
Dieva svētīta, uz mūžiem dota
Daiļu celt un sirdīs sasildīt.
Mūsu dzimtene ir latvju zeme,
Nenāc, svešiniek, viņu nāvē dzīt!
Un mēs zvēram Tev, Tu zeme dārgā,
Plīvos atkal karogs sarkanbalts!
***
Par Latvijas brīvību kritušajiem maniem
neaizmirstamajiem cīņu biedriem.
Autors
***
Es saukšu savus
lieciniekus,
Un to būs bez gala.
Tie briesmīgi
liecinās:
no izrauto veļu valstības,
no izzagto acu akluma naktīm,
no sadedzināto Dieva karogu gaismas.
Pierakstiet
tiesneši: mirušie pieteikušies liecināt.
To pulkus var jaust.
Tiem sākumā ausmas riet un beigās neuzaust.
Andrejs
Eglītis
Priekšvārds
Katram cilvēkam, katram notikumam, tā attīstībai un tapšanai ir savas
robežas. Gadās arī tā, ka cilvēks visu laiku dzīvo garīgā un fiziskā līdzsvarā,
jūtas jauns un spēka pilns un tad gadās kaut kāds nieka sīkums, traukā iepil
pēdējais piliens un uzreiz sabrūk visa noturīgā, gadiem ilgi krātā un
pārdzīvotā kārtība. Vieni procesi, tie kuri bija skaidri redzami līdz mirklim,
kas bija galvenais, pēkšņi pierimst, un jau pavisam drīz neviens neatceras tos
cilvēkus, kuri kādreiz saistīja uzmanību. Tādi pārejas momenti ir arī jaunībā,
kad no vakar vēl pastīdzējušā zēna un meitenes it kā vienā mirklī ir izauguši
savas tautas un Tēvzemes patrioti. Ja cilvēks ir redzējis un pārdzīvojis savas
tautas ciešanas, spīdzināšanu, deportācijas, mans pienākums ir pastāstīt savas
atmiņas, lai mūsu tautas nākošās paaudzes, – kuras dzīvos – Latvijā, zinātu,
kas mēs bijām un kā cīnījāmies pret sarkano mēri – komunismu, kurš centās mūsu
valsti un tautu pārkrievot un
iznīcināt.
Mūsu dienās tas varētu likties mazliet vienpusīgi, taču tāda bija
toreizējo dienu īstenība, kad visa Latviešu tauta kopā ar cīnītājiem –
nacionālajiem partizāniem, domās un centienos bija vienota tikai vienam – atbrīvoties
no sarkanajiem okupantiem un komunisma.
Jānis
Barkovskis
Attēlā:Aleksis Barkovskis ar cīņu biedru Donātu
Delveri, I. Pasaules kara gaitās (no 1914.g. 3. septembra – 1920.g. 11. maijam)
Gribu atmiņās atgriezties un garā pārstaigāt tās
vietas, pabūt tajās pēdās, kas ar klusumu nav noklusējamas, ar arkliem nav
aparamas,, ar lāpstām aprokamas, nav iznīcināmas, ne ar citām pēdām samaināmas.
Izbristo purvu slīkšņas un izstaigātie lielie mežu masīvi no Ziemeļlatgales
līdz Dienvidvidzemei, Dzērbenē – Veselavā, prasīja vairāk nekā cilvēks spēja.
Šie tālie drausmu brīži mudina atcerēties šīs dienas un naktis kā īpašu piemiņu
par tiem, kas gāja blakām, bet neatnāca līdz mūsdienām – palika purvos, mežos,
kaujas laukos. Tāda bija nacionālo partizānu dzīve. Bieži partizānu un
atbalstītāju māju pagalmos plosījās čekisti un istrebiteļi, šāva, laupīja un
piekāva – taču mūsu atbalstītāju garu nespēja salauzt.
Partizāni ar atbalstītāju palīdzību ierīkoja bunkurus
mājās, lopu kūtīs, šķūņos. Pašaizsardzības dziņa ir sena un nav apstrīdama, un
pastāvēs tikpat ilgi, cik dzīvos latvju tauta.
Esiet modri – cīņa vēl nav beigusies! Visi kopā centīsimies apzināt kritušo
karavīru un partizānu kapu vietas. Apzināsim un apkoposim atmiņu pierakstus par
partizānu cīņām Tilžas pagastā, novados un visā valstī.
Tēva mājās “Austrumos”
Mans tēvs, Aleksis Barkovskis, dzimis 1887. gada 12.
janvārī Jaunlatgales apriņķa Kokarevas
pagastā Vecdruvnieku mājās centīgā zemnieku ģimenē. Ģimenē bez tēva ir bijušas
divas māsas – Agate un Broņislava, un brālis Jānis.
Pavasaros, kad izgājuši ledi no Tilžas upes un upē
pacēlies ūdens līmenis, sējuši baļķus plostiem un pa upi pludinājuši uz Ičas
upi un tālāk pa Aivieksti līdz Daugavai. Tā esot pelnījuši naudu, līdz ūdens
līmenis samazinājies Tilžas upē.
Manam tēvam ir bijusi triju klašu izglītība krievu
skolā. Dienējis kājnieku pulkā Daugavpils cietoksnī. Iesākoties Pirmajam
pasaules karam 1914. gada 3. septembrī, tēvu 27 gadu vecumā iesauca armijā.
Piedalījies cīņās un karojis ar vāciešiem Tīreļpurvā, Nāves salā,
Ložmetējkalnā, Skrundā, Pampāļos, Airītēs un Rīgā pie dzelzs tilta, pie Juglas.
Brīvības cīņās pāri Latvijai līdz Zilupei. Divas reizes viegli ievainots plecā
Ložmetējkalna cīņās un kontuzēts pie Airītēm. 1920. gada 11. maijā atgriežas tēva mājās “Vecdruvniekos”.
Kārļa Ulmaņa
valdība tēvam piešķīra jaunsaimnieka zemes gabalu 22,5 hektāru – mežā. Tikai mazs aramzemes gabaliņš 2,4 ha
esot bijis, kur apmesties un uzsākt apsaimniekošanu. Apskatījies un prātojis,
par karošanu zemīte piešķirta, bet ko viens iesāks tādā mežā. Pēc neilga laika
iepazinies ar kaimiņos dzīvojošo meitu Martu, sadraudzējušies un apprecējušies.
Sievas tēvs meitai pūrā devis zirgu un govi, lai varētu uzsākt dzīvi. Ar to arī
sācies tēva un mātes lielais darba cēliens – līdumu līšana, baļķu zāģēšana un
ciršana savas iedalītās zemītes mežā un māju celšana. Un tā 1922. gada vasarā
iegājuši pagaidu uzceltajā mājā. Saimniecības ēkas, kūts un barības šķūnis tika
celti zem viena jumta. Vēlāk cēla klēti, pagrabu, vāgūzi, pirtiņu. Kamēr bērni
vēl nebija paaugušies, lauku darbos strādājuši nolīgti cilvēki – puisis un
meita. Darba netrūka pat nakts stundās. Strādāja un domāja, kā labāk
iekārtoties un iekopt savu iekāroto zemīti. Visi darbi prasīja smagu fizisku
spēku un arī smadzenēm līdzi bija jādarbojas, jo nekādas mašīnas vēl nebija.
Tikai 1934. gadā tēvs varēja nopirkt zāles pļāvēju un zirgu grābekli, bet vēlāk
arī labības pļāvēju.
Pavasaros darbs bija nepārtraukts. Aprīlī tēvs rīkoja
celmu laušanas talkas, brūvēja miežu alu un aicināja palīgā dūšīgus vīriešus
līdz 12 cilvēkiem. Es kā zēns, šīs rīkotās talkas labi atceros. Vispirms ar
lāpstām zem celma paraka bedri, tad trīs vīri paņēma 4 metrus garu bomi,
iešūpoja to un iedzina bedrē zem celma. Pēc tam pie bomja pieķērās vairāki
vīri, spieda un šūpoja to uz leju, kamēr celmu ar visām zemēm izcēla no bedres.
No izceltā celma notīrīja zemi un tad to iekrāva sārtā. Tā mans tēvs cīnījās,
lai iekoptu savu zemīti.
Kūtī bija sešas brūnas gotiņas, viens jaunlops, divi
zirgi, astoņas aitas, viena sivēnmāte, četri barokļi – bekonam. Katru rītu
vasarā uz Ērglānu krejotavu ar zirgu četras 25 litru piena kannas veda un
pārdeva. 1937. gada pavasarī tēvs pārbūvēja dzīvojamo māju, padarot to lielāku
un mājīgāku. Apšuva no ārienes ar dēļiem un nokrāsoja. Māja bija skaista un
patīkama.
1938. gada pavasarī jaunā vietā tika celta dziļā kūts
un barības šķūnis. Celtniecības darbi notika pēc plāniem un projektiem.
Rēzeknes valsts zemes bankā aizņēmās naudu Ls 1000. Būvdarbus vadīja no bankas
norīkots būvtehniķis, kurš darbus bieži pārbaudīja. Kad būvdarbi bija pabeigti,
no Rēzeknes valsts zemes bankas pieņemšanas komisija izbrauca un visu apskatot,
kas uzbūvēts, apstiprināja, ka no projekta nav nekādas atkāpes, darbs izpildīts
kvalitatīvi un akurāti. Bankas komisija sastādīja aktu par paveiktajiem darbiem
un lika tēvam parakstīties ar šādiem vārdiem: Es, “Austrumu” māju saimnieks
Aleksis Barkovskis, apliecinu, ka Valsts zemes bankas komisija ir apsekojusi
manā saimniecībā celto dziļo kūti un lopbarības šķūni un pārliecinājusies, ka
visi darbi izpildīti pēc projekta. Lūdzu Latvijas lauksaimniecības kameru manu
naudas aizņēmumu Ls 1000 latu Valsts Rēzeknes zemes bankā dzēst.” Pēc mēneša tēvam pienāca ziņa, ka viņa aizņēmums
dzēsts, pateicoties Valsts Prezidentam Kārlim Ulmanim. Bijām priecīgi un
pateicīgi Prezidentam par sniegto lielo palīdzību un atbalstu.
Tas bija mana tēva lielākais darbs un panākumi
saimniecības attīstībā. Un šis bija tēva pēdējais darba cēliens, jo sākās “juku
laiki”.
Attēlā: Aleksis Barkovskis un Marta Barkovska.
1920.g.
Mana māte Marta Barkovska (dz. Stukmane) dzimusi 1889.
gada 24. martā Tilžas pagasta “Mežupes” mājās zemnieku ģimenē. Ģimenē piecas
māsas un divi brāļi.
Man bija divas vecmāmiņas: viena manas mātes māte
Rozālija Stukmane no “Mežupes” mājām, otra bija mana tēva māte Dārte Barkovska
no “Vecdruvniekiem”. Vecās mātes nāca ik pārnedēļas palīdzēt mūsu māmiņai no
krāsnīm un plīts izgrābt pelnus, salāpīt visai mūsu lielajai ģimenei cimdus,
zeķes, kā arī noadīt jaunus. Vecās mātes bija ļoti mīļas un labas. Ierodoties
mūsu mājās, viņām groziņā vienmēr bija cukura graudiņi un balta kviešu maizīte.
Uz Ziemassvētkiem vienmēr bija tūtas ar bārkstainām konfektēm. Bet uz
Lieldienām – krāsotas olas ar zaķiem un krāsainas cukura konfektes. Mēs, bērni,
par saņemtajām dāvanām vecās mātes apmīļojām, apķeroties ap kaklu un bučojot
viņu grumbuļainos vaigus, teicām
paldies par dāvanām. Vecās mātes vienmēr atbildēja – audziet, bērni,
lieli, veseli un gudri, jūs Tēvzemei būsiet vajadzīgi.
Bija atnācis 1938. gada pavasaris. Kad ar māsām bijām
atnākuši no skolas un paēduši, tēvs mūs sasauca kopā un teica – iesim bērni uz
mežu gatavot strazdiem būrus. Tēvs paņēma cirvi, zāģi, svārpstu un sērkociņus.
Gājām uz mežu, kur ziemā zāģējām malku. Mežmalā tēvs apstājās pie sausas
priedes ar cauru, izpuvušu serdi. Nozāģējām, pēc tam tēvs uzmērīja un
sagarināja vajadzīgajos garumos.
Izgrebām puvušo serdi, nomizojām ārieni un tēvs ar bori izborēja četrus
centimetrus lielu caurumu, lai strazdu māmiņa un tēvs brīvi varētu ieiet
būrītī. Augšgalu nozāģēja slīpi, lai lietus ūdens labāk notecētu un uznagloja
virsū dēli. Tāpat arī būrīša apakšā pienagloja dēli. Gatavos būrīšu salikām uz
malkas grēdas, lai pažūst. Pēc nedēļas tēvs izlika būrīšus pie mājām augošos
kokos un uz klēts, kūts, šķūņa jumta kores. Man bija uzdevums tēvam padot un
skatīties, lai būrīši būtu taisni piestiprināti. Kad sākās sējas darbi, gan
dārzā, gan arī laukā varēja uziet gaiši zilas strazdu oliņu čaumalas. Tas
liecināja, ka strazdiem izšķīlušies mazuļi.
Pavasara darbos tēvs man uzticēja apsēto lauku ecēšanu
ar diviem zirgiem un apsēto lauku norullēšanu. Ecēt bija grūti, jo pagriezienos
viena ecēša bieži uzslīdēja otrai virsū. Tad vajadzēja apturēt zirgus un nocelt
ecēšas nost. Ecēšas bija smagas un reizēm bija jāsauc tēvs palīgā. Māsas
palīdzēja mātei mājas darbos – kopt lopus un strādāt dārzā. Kad dārzi un lauki
bija apsēti un sakopti, tad labība auga un zēla, dārzi ziedēja. Visa daba bija
skaista un patīkama.
Pienāca siena laiks. Cik vien tālu varēja saskatīt,
laukos un pļavās strādāja gan lieli, gan mazi. Arī tēvs iejūdza zirgus
pļaujmašīnā un aizbrauca uz līdzeno pļavu. Divas reizes appļāvis apkārt pļavai,
tēvs apstājās un uzsēdināja mani, lai es pļautu ar mašīnu. Man bija prieks par
tēva pārliecību, ka es varēšu pļaut. Mašīnas sēdeklī turējos itin braši. No sākuma nevarēju pierast pie lielā trokšņa,
likās, ka mašīnai kaut kas izjuks. Tēvs redzot, ka man pļaušana iet, paņēma
rokās izkapti un appļāva grāvmalas. Kad pļavu biju nopļāvis, atnāca tēvs un mēs
uz pļaujmašīnas sakrāvām lielu klēpi nopļautā āboliņa. Tad uzcēlām izkapti,
nostiprinājām un braucām uz piedarbu. Tur bija paēna un dunduri zirgus nekoda.
Izjūdzām zirgus un barojām ar smaržīgo āboliņu. Tēvam bija pieņemts tā, ka
iepriekšējās dienas pļāvumu kasījām un krāvām vārtos nākošās dienas
pēcpusdienā. Man patika braukt ar kasmašīnu, jo uz tās varēja aizsniegt visus
vajadzīgos pedāļus un lauka stūros vieglāk pagriezt zirgu. Arī precīzi
piespiest pedāli, lai paceltu un noliktu sakasīto sienu tieši iepriekš
savālotajam vālam galā. Kad siens un āboliņš bija savākts un savests šķūnī,
bija jāgatavojas linu un labības novākšanai. Linu novākšana notika ar talkām.
Tika saaicinātas kaimiņu sievietes un vīrieši, kā arī radi. Sievietes uz lauka
plūca linus, sasēja, saujas un sasietās saujas salika kaudzītēs pa desmit,
piecpadsmit. Pa linu lauku brauca ar zirgu divi cilvēki, krāva ratos šīs linu
saujas un veda uz apzīmēto vietu, kur strādāja trīs – četri vīrieši. No šīm
linu saujām uz asās trīskāju ierīces tika izķemmētas sēklu galviņas. Noķemmētās
sēklas galviņas plānās kārtās salika ķirpā žūšanai. Izķemmētās linu saujas tika vestas uz ūdens mārkiem, sakārtotas
rindās mārkā, pēc tām noklātas ar alkšņa un skuju zariem, kam virsū tika
uzlikts akmeņu slogs. Šos lielo darbu cēlienus es vēl šodien pārdomāju. Un pats
sev jautāju – vai šodien kāds to darītu?
Labības pļaušana mūsu mājās notika ar labības pļāvēju
– kūlīšu sējēju. Rudzu kūlīšus pa desmit kopā salika statiņā un augšā uzlika no
rudzu kūlīša gatavotu cepuri. Miežu un auzu kūlīšus salika ķirpās. Manam tēvam
bija pieņemts, ka nopļautajai un stirpās un statiņos sakārtotajai labībai ir
vēl divas, trīs nedēļas uz lauka jāžūst un jānobriest. Labības vešanas darbos
tēvs mani ņēma līdzi. Tika iejūgts zirgs lielos ratos ar augstiem redeļu
bortiem. Šos ratus mūsu pusē sauca par ori. Šajā orē varēja sakraut lielu
vezumu. Mans darbs bija uz ores taisīt vezumu, jo tēvs deva ar dakšām labību no
stirpas augšā uz vezuma. Kad ar labības vezumu no tīruma aizbraucām uz piedarbu
un izkrāvām, tad braucām atkal uz tīrumu pēc labības. Darbs bija ļoti smags. Es
tajā laikā biju tikai vienpadsmit gadus vecs, bet tēvam centos palīdzēt.
Kad labība bija piedarbā zem jumta, tēvs brūvēja miežu
alu un rīkoja kulšanas talkas. Talkās piedalījās kaimiņi, radi, draugi, jo lai
raiti ritētu darbs, bija vajadzīgi divpadsmit cilvēki pie kuļmašīnas. Mašīnistu
sauca Alfrēds Siliņš. Kuļmašīnu un motoru pārveda ar diviem zirgiem.
Pēc labības kulšanas sākās kartupeļu rakšana. Kad mēs
vēl bijām mazāki bērni, kartupeļu rakšanai rīkoja talkas, bet kad bijām
paaugušies lielāki, kartupeļus raka savas ģimenes cilvēki. Kartupeļu mašīnu
vilka divi zirgi. Salasītos kartupeļus bērām maisos un kastēs un vedām uz
pagrabu. Kad kartupeļi bija norakti, savesti un sabērti aizgaldos, vajadzēja
gatavoties skolai.
Manas skolas gaitas
Māte šuva un lāpīja apģērbu. Tēvs nopirka gumijas
zābaciņus ar siltu oderi. Skolas somas bija no linu drēbes, mātes pašūtas. Mūsu
mājās skolas diena “Pirmais oktobris” bija svēta visai ģimenei. Pie brokastu
galda, mātes un tēva klātbūtnē tika noskaitīta tēvreize. Māte mūs pārkrustīja
un noglaudīja galvas, uz mirkli piespiedusi pie sevis. Tēvs teica: – Bērni! Bijāt
čakli vasarā strādājuši, protiet arī labi mācīties.
No tēva mājām Purviņu četrgadīgā skoliņa bija divu
kilometru attālumā. Vienstāva ēka, celta no baļķiem guļbūvē un no ārienes
apšūta ar dēļiem. Ārsienas bija krāsotas ķieģeļsarkanā krāsā, logi un durvis – baltā krāsā. Skolas
pārzine un vadītāja Vera Zaharāne bija mācībās stingra un no saviem audzēkņiem
prasīja zināšanas un uzvedību. Paldies skolotājai. Viņa teica: – bērni, ja jūs
dzīvē sastapsieties ar grūtībām, nekrītiet izmisumā un panikā, bet paskatieties
uz debesīm un domās lūdziet – Dievs, palīdzi! Šie vārdi un lūgšana, mani dzīvē
ir pasargājuši un daudzreiz izveduši no izmisuma un strupceļa. Bez skolotājas
Zaharānes bija vācu valodas un matemātikas skolotāja Hilda Gerla un
ģeogrāfijas, dabas mācības un vēstures skolotāja Anna Igaune, kā arī ticības
mācības skolotāja Sofija Ikauniece. Gods un pateicība Purviņu četrgadīgās
skolas skolotājiem.
Manas māsiņas Helēna, Anna un Anastasija pēc Purviņu
četrgadīgās skolas tālāk mācīties nevarēja, jo bija jāpalīdz strādāt
saimniecībā. Māsas bija izlēmušas, ka man jāturpina mācīties tālāk pulkveža
Kalpaka vārdā nosauktajā sešgadīgajā pamatskolā Tilžā. Uz šo skolu aizgāju
1938. gada 1. oktobrī. Skolas direktors bija nacionāls un savus audzēkņus
centās audzināt nacionālā garā. Uzvārds bija Matīss, vārds – Ādolfs. Viņš bija
Tilžas pagasta aizsargu rotas komandieris. Skolā darbojās skauti, gaidas,
mazpulks un jaunsargi. Skolu beidzu 1940. gada 23. maijā. Biju ģērbies
skaistajā, izskatīgajā mazpulka formā, kuru es nēsāju nacionālo partizānu ceļus
staigājot. Biju lepns, stalts jauneklis šajā formā. Kad sarkanie okupanti
iebruka mūsu zemītē, es paliku tēva mājās un palīdzēju strādāt saimniecībā. Un
kad vācu karaspēks aiztrieca krievus aiz Zilupes un tālāk, es iestājos Kārsavas
valsts ģimnāzijā, lai turpinātu mācīties. Tas bija 1941. gada oktobris.
Ģimnāzijas direktors bija Abreņickis. Šos mācību gadus pārdzīvoju trauksmaini,
jo krievi pārlidoja vācu frontes līniju un bieži bombardēja Abrenes – Kārsavas
dzelzceļu, kā arī Malnavas aerodromu, kur stāvēja vācu lidmašīnas. 1944. gada
12. jūnijā Kārsavas valsts ģimnāzijā notika absolventu izlaidums, bet jau
tālumā bija dzirdami lielgabalu šāvienu trokšņi un krievu lidaparāti
“kukuruzņiki” lielā augstumā lidoja un meta bumbas dienas laikā. Viena bumba
uzkrita uz aerodroma un aizdegās vācu lidaparāts “Messeršmits”. Tas bija netālu
no mūsu ģimnāzijas mājas. Direktors uzrunāja absolventus, izsniedza atestātus
un paziņoja, ka sakarā ar pašreizējo stāvokli mielasts un dejas nenotiks. Vācu
sirēnu mašīnas braukāja pa ielām un
uzrunāja cilvēkus gan latviski, gan vāciski, lai ir piesardzīgi un uzmanīgi.
Mēs ar savu skolas biedru Pēteri Brakovski, kas bija no Donikavas puses
nolēmām, ka mājās iesim kājām un mēs abi devāmies ceļā. Uz ceļa, pa kuru gājām,
pie Salņevas, mūs aizturēja vācu karavīri un žandarmērijas darbinieki. Aizveda
pie komandanta. Kad parādījām ģimnāzijas atestātus, atbrīvoja un papildus vēl
izdeva caurlaides līdz mājām. Tā mēs, abi draugi, nokļuvām vispirms mana tēva
mājās “Austrumos”. Nākošās dienas rītā mans tēvs iejūdza zirgu līnijdroškā un
izpildīja mana drauga lūgumu aizvest mājās. Arī es braucu līdzi uz Donikavu. Tā
mēs šķīrāmies un nekad vairs pēc tam nesatikāmies. Tikai “Atmodas laikā” 1992.
gadā uzzināju, ka Pēteris Brakovskis ir miris. Lai vieglas smiltis Tev
Dzimtenes smiltājā Ūdrenes kapsētā!
Pieminot skolas gadus un savus vienaudžus, ar kuriem
mācījos vienā skolā vai pat sēdējām vienā solā, nevaru un nedrīkstu aizmirst,
ka uz šodienu daudzi iznīcināti čekas pagrabos, daudzi ir aizvesti un beiguši
savu dzīvi sarkanajās dzirnavās, – bet
tomēr Latviešu tauta vēl dzīvo un cīnās par savu eksistenci.
Pretī nāca raudoši cilvēki
Īsumā pastāstīšu par tiem man zināmiem cilvēkiem un ģimenēm, kuras tika izsūtītas 1941. gada
14. jūnija naktī no bijušā Abrenes apriņķa Tilžas pagasta.
Šo cilvēku skaitā – mana pagasta iedzīvotāji Bruno
Kupčs – rūpnieks un aizsargs, viņa sieva Zelma un meita Venta. Cik atceros,
meita Venta 1958. gada pavasarī atgriezusies no apcietinājuma, bet Tilžas
čekisti un istrebiteļi viņu atkārtoti arestējuši un aizveduši. Tā arī meitene
pazuda un šodien neviens par viņu neko nezina. Par viņas tēvu un māti Kupčiem
arī nekas nav zināms.
Tilžas dzirnavnieka Krama ģimene – pazinu no skolas
gadiem – meitai vārds bija Vilma., dēlam Pēteris. Otrā dēla vārdu neatceros. No
izsūtījuma atgriezās Pēteris un mira dzimtenē. Tēvs un māte beidza dzīvi
Sibīrijas lēģeros.
Tilžas dzirnavnieka Krima ģimene. No skolas laikiem
pazīstami dēls Pēteris un meita Velta. Velta un Pēteris atgriezušies dzimtenē.
Meita Velta dzīvo Jelgavā, bet Pēteris miris dzimtenē un apglabāts Kāpessila
kapsētā. Krimu ģimenes vecāki uz mūžīgiem laikiem palika Sibīrijas lēģeros un
viņu pīšļus mēs vairs neapzināsim.
Tilžas rūpnieka Austriņa ģimene – no skolas gadiem
pazīstami dēls Antons, otrā brāļa vārdu neatceros un meita Alīda. Arī savā
novadā ne dzirdēti ne arī redzēti.
Sarkanābolu ģimene – bija tirgotāji. Dēlam vārds bija
Visvaldis. Ar viņu mācījāmies vienā klasē pulkveža Kalpaka sešgadīgajā pamatskolā.
Arī par šiem cilvēkiem nekas nav zināms.
Tilžas pagasta vecākā Stuķēna ģimene no Sileniekiem ar
meitu un dēlu. Arī par šiem cilvēkiem nekas nav zināms.
Tilžas pagasta zemnieka Otto Štokmaņa ģimene ar dēlu
no “Siltenes”….
Ilaidņa ģimene no Sileniekiem un Bēnes ģimene no
Konāniem. Par šiem cilvēkiem arī nav ziņu.
No Bērzpils pagasta “Golvaros” – bija centīga zemnieku
ģimene. Uzvārds – Usavets, vai Usavečs. Viņu dēls 1940. gadā mācījās Malnavas
divgadīgajā lauksaimniecības skolā. Šo zēnu NKVD čekisti 1941. gada pavasarī
arestējuši par proklamāciju izgatavošanu un izplatīšanu. Tēvs un māte no Gulaga
neatgriezās, abi ir miruši. Par dēlu nekas nav zināms.
Ir pagājis vairāk kā pusgadsimts, bet sāpīgi
atgriezties vecās atmiņās. Mūsu ģimene komunistiem bija reģistrēta kā
neuzticama, jo Balvos 1941. gada vasarā tika uzspridzināts piemineklis Latgales
atbrīvošanas cīņu dalībniekiem. Komunisti pieminekļa pamatos atrada iebetonētu
kapsulu, kurā atradās to cilvēku saraksts, kuri piedalījās šajās cīņās pret
boļševikiem un starp tiem atrada arī mana tēva uzvārdu. Mūsu kaimiņi, kas tajā
laikā bija sarkano atbalstītāji, bieži izteicās – Jums tikai vieta Sibīrijā.
Jā, bija jādzīvo, dzīvot gribējās, bet nelabvēļu un ienaidnieku bija tik daudz
un viņi arī šodien dzīvo starp mums un cenšas mazgāties balti. Mana doma – no
šīm sarkanajām sēnalām cik vien ātri iespējams jātiek vaļā. Viņas vispirms
jāatsijā no Saeimas un Latvijas valsts augstākajām instancēm. Par to jārunā
skaļi, atklātā balsī kur vien tas iespējams, – publiskās vietās, saietos,
sarīkojumos, sapulcēs.
Neizdzēšamu iespaidu atstāja brauciens uz Rēzekni
1941. gada jūlijā. Tēvam jaunā vācu valdība bija atsūtījusi paziņojumu, lai
ierodas Rēzeknes bankā dokumentu salīdzināšanai. Tēvs mani ņēma līdzi un
braucām ar zirgu. Jau iepriekšējā vakarā sakārtojāmies un naktī izbraucām no
mājām. Tēvs teica, ka Rēzekne no mūsu mājām ir 102 kilometru attālumā. Braucām
pa meža ceļiem. Pēc ilgāka laika izbraucām uz liela grantēta lielceļa. Tēvs
stāstīja, ka šo vietu saucot “Gaigalava”. Tālāk stāvēja sašauts krievu tanks,
izdegušas automašīnas un lielgabals. Sapratu, ka ir bijušas cīņas. Tālāk, bērzu
birztalā, bija kapu kopiņas ar bērzu krustiem, uz kuriem bija uzliktas
bruņucepures.
Rēzeknē iebraucām pēcpusdienā. Zirgu nolikām un piesējām
Dārza ielā. Tur bija vairāki zirgi un piesieti pie slitām netālu no bankas. Abi
ar tēvu gājām uz bankas pusi. Mums pretī nāca daudz cilvēku – sievietes un
vīrieši ar raudošiem bērniem. Tēvs apstājās un jautāja, kas noticis. Šie
cilvēki stāstīja, ka ejot uz cietumu skatīties čekas pagrabos nomocītos
cilvēkus. Mēs ar tēvu arī aizgājām līdzi. Jau noejot pa kāpnēm lejā, bija
jūtama asins smaka un degošas, gruzdošas ādas dvinga. Jā, kamerās uz grīdas
gulēja nomocīti pliki izģērbti cilvēki. Redzēju, kā sievietēm bija izdurtas
acis un nogrieztas abas krūtis, ceļgalos izgrieztas kājas. Vīrietim bija
nomaukti nagi rokām, kājām pēdas ar karstu dzelzi dedzinātas. Citam vīrietim
bija nogrieztas abas ausis un izgriezts dzimumloceklis. Vēl vienam vīrietim
bija izlauztas rokas un uz krūtīm iededzināts krusts un uz galvas uzlikts no
dzeloņdrātīm pīts vainags. Viens klātesošais teica, ka šo nomocīto cilvēku
pazīstot – tas esot mācītājs Pēteris Apšenieks. Man palika slikta dūša un no
visa redzētā sāku drebēt, un mēs ar tēvu šo šausmu vietu atstājām. Aizgājām pie
saviem ratiem un zirga, apsēdāmies ratos un tēvs pēc kāda brīža sāka runāt un
stāstīt, ka šos vardarbīgos darbus ir pastrādājuši kopā čekisti un žīdi. Pēc
šīs sarunas ar tēvu aizgājām uz banku. Iegājām uzgaidāmajā telpā. Tēvs aizgāja
pie bankas sekretāres, es paliku gaidot tēvu atgriežamies. Atkal un atkal manu
acu priekšā nostājās viss tas, ko es redzēju savām, vēl tajā laikā bērna acīm,
kā komunisti izrīkojušies ar latviešu tautas meitām un dēliem. Latvieši,
esmu dzīvs tā laika liecinieks tam, ko redzēju! Esmu gatavs runāt un
apliecināt to personīgi Starptautiskās tiesas priekšā par komunistu, čekistu un
žīdu genocīdu pret latviešu tautu. Latvijā vācu laikā 1942. un 1943. gadā
“Zelta ābeles” apgādā tika izdota grāmata “Baigais gads” ar fotogrāfijām un
bildēm. Kā atceros, tad šajā grāmatā bija ievietota Daugavpils čekā strādājošā
žīda Moisejeva fotogrāfija. Kā rakstīts, čekisti maksājuši par roku nagu
nomaukšanu dzīvam cilvēkam 180 rubļus. Jā, tiešām, šajā grāmatā bija
aprakstītas dažādas komunistu vardarbības metodes ar visām foto bildēm. Man šī
grāmata ar tēva palīdzību bija iegādāta.
1944. gada oktobrī čekisti un istrebiteļi mana tēva
mājā meklēja “bandītus” un ieročus. Ieročus un bandītus neatrada, bet atrada šo
“Baigā gada” grāmatu. Šajā grāmatā bija simts lappuses un tā bija iesieta
biezos vākos. Māte stāstīja, ka pēc mūsu mājas pārmeklēšanas un kratīšanas
čekistu virsnieks “Baigā gada” grāmatu paņēmis pie sevis. Zaldātiem un
istrebiteļiem licis pārējās visas grāmatas nest no istabas laukā un pagalmā
plēsuši un krāvuši kaudzē. Kad visas grāmatas bijušas iznestas, čekas virsnieks
aplējis ar benzīnu un aizdedzinājis. Projām aizbraukuši tikai pēc tam, kad
visas grāmatas sadegušas.
Sarkanie nelieši sadedzināja daudz vērtīgu grāmatu, kā
“Mājturības leksikons”, romānus, žurnālus “Atpūta”, kopotos rakstus “Baltais
virsaitis”, skolas grāmatas. Ļoti žēl Latvijas valsts vēstures grāmatas, kā arī
žurnālu “Skauti”, “Mazpulks”, “Zeltene”.
Latvieši! Būsim uzticīgi Trijām Latvijas zvaigznēm un
savai tautai. Cīnīsimies par to, kamēr dzīvosim. Tev dzīvot Latvija un spēkus
krāt! Tev atdzimt valodā un skanēt dziesmā.
Mana pirmā dzeja Tēvzemei
Gaiši gaiši ziemas naktī
Deg pie debess zelta zvaigznes
Gaišāka lai Tēvzeme mūsu –
Deg trīs mūsu vada zvaigznes.
Mūsu zemes labās zvaigznes
Lai deg mūžam gaišas spožas!
Latvju dēli, meitas
Acis vaļā, esiet modri!
Cīņa ar sarkano ienaidnieku
Vēl nav beigusies;
Dievs palīdzi mūsu tautai
Šajā taisnīgajā cīņā uzvarēt.
Vēl cīņās karogs augsti plīv,
Un brīves cīnītājs ir dzīvs.
Jā dažs labs ozols zaļot rimst –
Tā vietā jauni asni dzimst.
Šīs rindas tapušas manas partizānu dzīves pirmajās
dienās “Austrumu” māju meža bunkurā 1944. gada novembrī.
Tālo dienu
notikumi čekas mājas būceņos un koridoros
Bija 1944. gada 17.oktobris. Tilžas pagasta čekisti
Belobrodovs, Pinka, Miķelsons un Melnis no rīta ar bobiku ieradās mana tēva
mājās. “Austrumos” čekists Belobrodovs paziņoja, ka esmu arestēts un brauksim
uz Tilžu parunāties. Lika man saģērbties un veda uz mašīnu. Māte, māsas sāka
raudāt un lūgties. Tēvs jautāja: – Kāpēc un par ko ved projām. Čekists
Miķelsons tēvam atbildēja, ja visu izstāstīs un piekritīs prasītajam, tad
šodien vakarā tiks atbrīvots. Jau dienā pārrunās ar čekistiem sapratu, ka mani
neatbrīvos. Pēc pirmās sarunas čekists Pinka mani noveda lejā no otrā stāva un
pirmā stāva trepju telpu galā mani iedzina būcenī un noslēdza durvis. Šajā
būcenī bija tumšs un varēja tikai stāvēt. Pēc kāda laika, kad laukā bija tumšs,
atnāca čekists Miķelsons, atslēdza būceņa durvis un lika man iziet no būceņa.
Lika iet pa priekšu uz otro stāvu, bet pats man gāja aizmugurē. Uzejot augšā
otrajā stāvā, manā priekšā nostājās istrebiteļs ar šauteni un tūlīt atvēra durvis uz istabu, kurā dega sarkana
īpatnēja gaisma un pie galda sēdēja čekisti Pinka un Belobrodovs. Blakus istabā
redzēju vairākus istrebiteļus. Tā sākās manas Melnās stundas, dienas un naktis.
Pinka un Belobrodovs centās mani iesaistīt istrebiteļos un runāja tā, ka tev
mēs uzticēsim 10 istrebiteļu lielu vīru grupu ar automātiskiem ieročiem un man,
kā grupas komandierim šie istrebiteļi būs jāvada. Es noklausījos šo čekistu
teikto un sevī sajutu satraukumu, piecēlos un sāku iet. No galda piecēlās Pinka
un ieveda mani blakus istabā, kur sēdēja istrebiteļi un lika apsēsties. Es
nesēdēju, stāvēju un tad aizvēra durvis. Pēc neilga laika durvis atvērās un
visus istrebiteļus čekists Melnis izsauca no istabas laukā un es paliku ar
Melni. Viņš man ieteica pārdomāt un padomāt un aizgājis aizvēra durvis. Pēc čekista
aiziešanas man prātā ienāca doma, vai es čekistu sišanu un spīdzināšanu
izturēšu. Mazliet nomierinājos, tad tajā liktenīgajā brīdī iekšējā balss manu
sirdi stiprināja un runāja: – Tu nedrīksti kalpot čekistiem un istrebiteļiem.
Pārkrustījos un lūdzu Dievu, palīdzi man izturēt šīs liktenīgās dienas un
stundas. Atvērās durvis un čekists Melnis mani ieveda blakus istabā, kur pie
galda sēdēja Pinka, Belobrodovs, Miķelsons. Lika man apsēsties un tad Pinka
jautāja, vai došu savu parakstu un solījumu par 10 vīru istrebiteļu vadīšanu un
sadarbību ar NKVD vīriem cīņā pret bandītismu. Es piecēlos un atbildēju Pinkam
un visiem klātesošajiem: – Es esmu iestājies mācīties Rēzeknes pārtikas
rūpniecības skolā un domāju mācības turpināt tālāk. Nekur citur nedomāju iestāties,
jo gribu mācīties. Bija klusums. Pēc brīža čekists Miķelsons jautāja: – cik
jūsu mājas apkārtnē dzīvo bandītu? Es viņam atbildēju, – nezinu, jo es mājās
nedzīvoju, bet dzīvoju Rēzeknē. Un vispār, es kā skolnieks nezinu, kas tie tādi
par cilvēkiem, kurus sauc par bandītiem. Čekists Pinka piegāja pie skapja,
atvēra durvis, paņēma pistoli un tādu pletni, kurai galā divi gredzeni. Uz
galda nolika pistoli, bet pletnes abus gredzenus paņēma labajā rokā. Piegājis
man tuvāk nikni krievu valodā uzsauca: – ak ti niznajiš de živut bandīti!, un
man ar pletni sāka sist pa pleciem un muguru. Šis necilvēks – zvērs, nosita
mani gar zemi un ar labpatiku spārdīja mani ar kājām, un kliedza, – a nu
padnimaise bandit. Es, turoties pie sienas, piecēlos. Čekists Miķelsons no
blakus istabas pasauca divus istrebiteļus un lika mani novest lejā. Istrebiteļi
mani noveda lejā un aizveda uz pagalmā esošo pagrabu. Ieslēdza uguni. Tur
stāvēja divi lieli kubuli pilni ar aukstu ūdeni. Nolika mani ar seju pret sienu
un viens mani turēja, otrs smēla no kubula ūdeni un lēja uz muguras un pleciem.
Pēc tam es tā kā mazliet atjēdzos, bet ļoti lielas sāpes sajutu galvā. Tā
džinkstēja. Istrebiteļi dzina mani no pagraba atkal uz čekas māju un jautāja
man: – vai tu mūs pazīsti? Es viņiem ne
vienu vārdu neatbildēju. Bet es viņus abus pazinu. Viens bija Deičmanis
un otrs Gusts. Kad mani dzina augšā
otrajā stāvā, koridorā stāvēja čekists Melnis. Tas atslēdza durvis koridora
pretējā pusē un istrebiteļi mani iegrūda iekšā pa durvīm. Viss bija tumšs. Ar
visām sāpēm, gar sienu gramstoties, atradu slēdzi un ieslēdzu uguni. Telpa bija
auksta un mans apģērbs bija viss slapjš. Kaktā bija dēļu lāviņa un es apsēdos
un domāju, – par kādu noziegumu man šī spīdzināšana. Nograbēja durvju atslēga,
durvis atvērās un pa tām iemeta manu mēteli, kurš bija sauss un bija palicis
čekistu istabā. Ar šo sauso mētelīti, to uzlicis uz sava slapjā apģērba un
pleciem, sildījos. Sāpēja visas vietas un sēdot uz lāviņas biju iesnaudies.
Pamodos, kad laukā bija jau gaismiņa, kura iespīdēja pa logu. Mēģināju
kustēties un piecelties, bet no sāpēm nevarēju un pievilkos gar lāviņas malu
līdz sienai. Tad tikai varēju piecelties un staigāt. Tā lēnām sāku kustēties un
arī pašam palika siltāks.Kustējos nepārtraukti, lēnām, jo viss es drebēju no
aukstuma. Čekas koridorā izdzirdu soļus un kāpšanu pa trepēm uz augšu, uz otro
stāvu. Otrā stāva koridorā notika lamāšanās un strīdēšanās un uz brīdi pēc tam
apklusa. Tikai krievu valodā pēdējie vārdi ko dzirdēju bija, – ja etim banditam
pakažu kak rodinu lubits.
Nograbēja durvju atslēga un durvis atvērās. Durvīs
parādījās čekists Belobrodovs un aiz viņa Miķelsons. Miķelsons latviešu valodā
ņirgādamies runāja: – dzīvs esi, vai būsi pārdomājis?… Nu tagad zināsi, cik
bandītu dzīvo jūsu apkārtnē un kuri ir tie, kas viņus atbalsta. Es viņam
nevienu vārdu neatbildēju. Viņš izgāja no kameras un noslēdza durvis. Pēc kāda
brīža izdzirdu skaļu raudāšanu un vaimanāšanu čekas pagalmā. Es piegāju pie
vienīgā loga, kas bija uz pagalma pusi. Tur istrebiteļi Vilis Putniņš, Valdis
Melnacis bija atveduši trīs raudošās sievietes. Divas es pazinu. Tās bija manas
māsas Anna un Anastasija Barkovskas. Šīs sievietes palika lejas stāvā un
sapratu, ka pēc kāda laika tiks vestas augšā un pratinātas. Bija dzirdami
sieviešu kliedzieni un vaimanas. Es pie kameras durvju stenderes atbalstījies –
klausījos. Pēc pratināšanas manas māsas divi istrebiteļi ar šautenēm rokās
aizdzina uz cietumu, kurš atradās netālu no čekas mājas, pie Tilžas pagasta
izpildkomitejas. To visu es redzēju caur manas kameras logu, kurā biju
ietupināts. Šie nelieši – istrebiteļi bija Vilis Caunīts un Jānis Peizeriks. Es
viņus abus pazinu. Kad iestājās 1944. gada 18. oktobra nakts tumsa, nožvadzēja
atslēga un kameras durvis atvērās. Čekists Miķelsons lika man iziet un tūlīt
istrebiteļs mani dzina pāri koridoram uz pretējām durvīm. Man lika apstāties
pie durvīm un tad atvēra čekas kabineta durvis. Mani istrebiteļs, kuru es
nepazinu, ar automāta stobru no mugurpuses iegrūda iekšā. Pie galda sēdēja
čekists Belobrodovs un čekists Pinka. Čekists Pinka man lika apsēsties, un es
viņam lūdzu ūdeni padzerties. Viņš man atbildēja: pēc tam. No čekas blakus
kabineta pavērās durvis un ienāca čekists Miķelsons. Kreisajā rokā bija runga.
Piegājis man tuvāk, nikni uzsauca krievu mēlē, – peredumali!… Es viņam
atbildēju, – man nav ko pārdomāt un es neko nezinu, tikai gribu mācīties. Tā
uzreiz Miķelsons ar labās rokas delnu sita tieši pa kreiso ausi. No diviem
sitieniem sagrīļojos, bet noturējos. Saņemot trešo sitienu, es biju nosists uz
grīdas. Novilka zābakus no kājām un uzsēdies virsū, Miķelsons sita pa kāju
papēžiem. Cik šausmīga jušana un sāpes! Galvā tāda sajūta, it kā cauri būtu
gājusi elektriskā dzirkstele un viss galvā vārās. Zaudēju samaņu un ar visiem
pēdējiem spēkiem sāku kliegt un spārdīties. Tad čekists Miķelsons spīdzināšanu
un sišanu pārtrauca, piecēlās un aizejot projām ar kāju iespēra mugurā.
Ienāca čekists Belobrodovs ar diviem istrebiteļiem, un
mani paņēmuši aiz rokām, izvilka no sišanas un spīdzināšanas kameras. Pa
koridoru aizvilka līdz kameras durvīm, kur es biju iespundēts iepriekšējā
naktī. Atslēdza durvis un mani pārvilkuši pāri slieksnim atstāja. Durvis
aizslēdza un aizgāja. Biju garīgi un fiziski sagrauts, bet vēl dzīvs. Stenēju
un vaidēju. Gribējās dzert un ēst, jo bez ūdens un ēšanas biju nodzīvojis divas
diennaktis. Pēc kāda laika kameras durvis atvēra čekists Melnis un iemeta manus
zābakus, kuri bija palikuši čekas kamerā. Melnim lūdzu, lai iedod ūdeni
padzerties, bet viņš man atbildēja, ka rīt no rīta dabūsi maizi un ūdeni.
Aizslēdza kameras durvis un aizgāja. Cik skaudras iekšējas sāpes jutu… Galvu
nevarēju ne pacelt, ne arī pagriezt. Ar visiem spēkiem mēģināju pagriezties uz
sāniem, bet sāpes bija tik skaudras, ka paliku guļot uz grīdas pie durvīm, jo
līdz lāviņai, kur gulēju iepriekšējā naktī, nebiju spējīgs aiziet. Paliku guļot
ar muguru uz grīdas. Biju aizmidzis. Kad pamodos, jutos labāk. Neizjutu vairs
tās skaudrās sāpes un varēju lēnām pagriezties uz sāna. Vispirms mēģināju rāpot
un tad , pie sienas turoties, piecelties. Sasistās kāju pēdas bija sapampušas
un sāpēja. Zābakus uzvilkt nevarēja. Rāpus aizvilkos līdz kameras durvju
stenderei un turoties pie tās, piecēlos. Ieslēdzu uguni un gar sienu turoties,
aizšļūcu līdz lāviņai. Apsēdos un savu mētelīti paņēmis pārvilku to pār
sāpīgajiem pleciem. Man kļuva siltāk, jo laukā jau bija sniegs un sals. Kameras
telpa bija auksta un drēgna. Sēdot uz lāviņas, visādas domas ienāca prātā. Ko
šīs bendes darīs nākošajā naktī?… Kādas metodes būs izdomājuši, lai mani
turpinātu spīdzināt?…
Laukā jau bija gaisma, pagalmā pie čekas mājas bija
sapulcējušies daudz istrebiteļu. Visi bija bruņoti ar automātiem un diviem bija
ložmetēji. Čekas pagalmā iebrauca smagā automašīna ar būdu un apstājās. No
kabīnes izkāpa krievu armijas formas tērpā ģērbies virsnieks un iegāja čekas
mājā Visu šo es vēroju no savas kameras pa mazo logu. Pēc neilga laika no čekas
mājas izgāja čekists Belobrodovs, svešais virsnieks un lika visiem bruņotajiem
istrebiteļiem iekāpt pa vienam automašīnas kravas kastē. Šo brīdi es ar lielu
interesi vēroju un pēc skaita automašīnā iekāpa 16 istrebiteļi. Kad istrebiteļi
bija iekāpuši mašīnā, svešais krievu virsnieks palika stāvot mašīnas aizmugurē,
bet čekists Belobrodovs iegāja atpakaļ čekas mājā un pēc brīža izgāja ar
automātu plecā. Iekāpa automašīnas kravas kastē pie istrebiteļiem. Svešais
virsnieks iekāpa mašīnas kabīnē un auto izbrauca no čekas pagalma. Kādā
virzienā, to no savas kameras loga nevarēju redzēt, jo ceļa krustojumu aizsedza
liels šķūnis, kurā čekisti turēja apcietinātos cilvēkus no Rugāju un Bērzpils
pagastiem, jo cietums, kas atradās pie Tilžas izpildkomitejas mājas, bija mazs.